2. Portrets ir viens no tēlotājas mākslas žanriem vai arī atsevišķs mākslas darbs, kurā tiek atveidota individualizēta konkrēta persona vai personu grupa. Mākslinieks, kas strādā portretu žanrā ir portretists.
3.
4.
5.
6.
7. Senajā Grieķijā individualizētus portretus tikpat kā nepazina, tēlniecībā bija svarīgi atklāt skaista cilvēka kopējo harmoniju, nevis kāda cilvēka individualitāti.
8. Senajā Romā portretu māksla sāka attīstīties pēc tam, kad romieši no etruskiem bija iemācījušies noņemt mirušo sejas maskas. Reālistiskajā portretā romiešu tēlnieki attēloja patiesus un reālus imperatorus.
9. Vidusslaiku mākslā, ko ietekmēja plaukstošā kristīgā baznīca, kurai bija vajadzīgi ar skatu uz pārpasaulīgo vērsti ticīgie, bija raksturīgi noliegt individualitāti, portreta mākslas tradīcija tika iznīcināta, tā neattīstījās. Tāpēc agrīnās kristietības un agro viduslaiku mākslā nav reālu personu atveidu.
10. Donatoru atveide portretos Mākslinieki, gleznojot reliģiskus darbus, parasti kompozīcijā iekļāva donatoru jeb to personu atveidi, kas bija finansiāli atbalstījušas darba tapšanu, pie tam ar laiku donatoru vieta kompozīcijā ieņēma ar vien nozīmīgāku lomu, jo viņu viņu siluets un seja pakāpeniski kļuva individualizēti un pazīstami. Šī parādība kļūst biežāka 14. gadsimtā.
11. Žanra uzplaukums Portretu māksla uzplauka renesanses laikmetā līdz ar humānisma laikmeta vēlmi iepazīt cilvēka personību. Šajā laikā izveidojās arī pašportrets.
12. Portreti pretskatā Portreti pretskatā bija īpaši raksturīgi kristietības pirmajos gadsimtos un viduslaikos, kad pretskatā attēloja tikai svētos — Dievu, Dievmātei, svētās vēstures varoņus vai ļoti augsta ranga personas — imperatoru, pāvestu un karaļus. Portretā redzamās figūras bija nekustīgas, tronī sēdošas vai kājās stāvošas lielākas bijības ieviešanai ticīgajiem. Portretu un reliģisko glezniecību vēl ilgu laiku ietekmēja šāda majestātiska atveide.
13. 17. gadsimts 17. gs psiholoģiskie portreti ir līdzīgi, nereti neliela formāta darbi, uzmanību pievēršot tikai sejai un attēlojot tikai galvu vai bisti . Psiholoģisko portretu radīšanā nebija noteicoša nozīme tehnikai — varēja būt izpildīti kā eļļas tehnikā, tā arī uzzīmēti ar zīmuli.
14. Grupas portreti Grupas portreti uzplaukst 17. gadsimtā un kļūst par pastāvīgu žanru. Pirmo grupas portretistu vidū minami Franss Halls un Rembrants .
15. 18. gadsimts 18. gs. portretos jau sāk portretēt vienkāršus cilvēkus ikdienišķās situācijās. Šie portreti ir daudz spēcīgāki un patiesāki, jo gleznotājs ir spējis tvert anonīmu personu intimitāti tās raksturojošā vidē. Gadsimta beigās sāk gleznot arī anonīmus modeļus, kuros mākslinieks necenšas radīt priekšstatu par portretējamā stāvokli sabiedrībā vai biogrāfiju. Šajā gadsimtā portretus sāk darināt pasteļu tehnikā.
