2. • Ojārs Vācietis bija ‘’liela dāvana mazai tautai’’, runājot akadēmiķa
un dzejniekam tuvā cilvēka Jāņa Stradiņa vārdiem.
• Daudz jau ir teikts un rakstīts par dzejnieka ārkārtīgisavkurīgo
personību, par viņa šķietami noslēgto dzīvesveidu, par askētiskajām
prasībām, kas mijas ar gavilētvajadzību , par viņa cilvēcisko kaunību
un mākslas pincipu kategorismu. Tik daudz runāts par Ojāru
Vācieti kā par idejas cilvēku.
3. • Tautas dzejnieks, saņēmis visaugstākos apbalvojumus, titulus un
godus, nekad nenodeva savu kvēlojošo, aizrautīgo jaunību, nekad
neatteicās no tiesībām teikt acīs visu, kas uz sirds, pieņēma
neērtības tikt arī nesaprastam pašam savas tautas daļā. Viņa
tiešums un, traģiskā patiesības izjūta atbruņoja pat viņa pretiniekus.
4. • Jaunībā Ojārs bija sportists, ‘’asais zēns’’ , kauslis, ja vajadzēja.
Kauslis ar ievuziedu dūrē. Meiteņu kārotājs ar noreibušām, sievieti
pielūdzošām acīm un maigām rokām. Skumjš. Kaunīgs.
Sarkastisks, kad jāiestājas par sabiedrības veselību. Savas intereses
aizstāvēt spējīgs, ja kāds nežēlīgā laiskumā vai nevainīgā
redzētiespriekā, omulīgā klaiņotvajadzībā centās traucēt viņa
vienīgo dievu-ikdienas (arī iknakts) darba ritmu.
5. • Sabiedrisko rosību ignorētspējīgs, pierādot to ar lielā laupītāja-
telefona paralizēšanu, ļaujot tikai retu mirkli diennaktī tālruņa
kontaktdakšai atrasties ligzdā. Bet, kad zvanīja pats, tad stundām
( dzejnieks mēdza zvanīt draugiem pat nakts laikā, nolasot dzejoli,
kuru nupat esot uzrakstījis.)
6. • Viņš bija dziļu emociju un iekšējas enerģijas cilvēks. Viņam bija
lemts pārjūtīgi, seismistiski just laiku. Lemts no Dieva, no
zvaigznēm, no likteņa. Viņš sevi slīcināja nost, kad jaunības
romantika tika strauji cauri izjūsmota.
• Ojārs Vācietis ir viens no latviešu kultūras pilnvarotajiem sūtņiem
cilvēcē. Viņš ir nesalīdzināmi vecāks par saviem 50 gadiem, ko
liktenis tam atvēlēja dzīvot- viņš ir mūsu gara brīvības un tālas
gaismas reģis. Viņš jau sen mūs redzēja šodienā.