Ieva savā darbā secina, ka Ulmaņlaiki bija zelta laiki Latvijai. Un lai gan atgriezt mēs tos nevaram, mēs varam par tiem runāt, un atcerēties, cik labi bija latvju tautai. Ulmaņlaikos izglītība tika nodrošināta visas valsts bērniem. Skolu apmeklējušo bērnu skaits viņa valdīšanas gados no 40% palilinājās līdz 90%
Gerda ir sameklējusi atziņu - … Cilvēki saka izjust, ka tautas un dzimtenes mīlestība un uzupurēšanās valsts laba piešķir viņu dzīvei un darbam dziļāku nozīmi. … iespējams, ka Kārlis Ulmanis paredzēdams, ka Latvija ilgstoši nevares saglabāt neatkarību, velējās latviešiem saglabāt tādu laiku, ko viņi varēs atcerēties vel gadu desmitiem un varbūt vel kādreiz nākotnē sasniegt kaut ko līdzīgu
Marta piekrīt apgalvojumam, ka “Ulmaņlaiki , tie bija “zelta laiki”’” , kaut vai tāpēc, ka Ulmaņlaikā strauji ATTISTIJAS SKOLU CELTNU BUVE, īpaši province – uzplaukuma laika tika atklātas pat līdz 94 jaunuzceltu skolu gada. Studentu skaita zina Latvija bija pirmajā vieta Eiropa, 30.gadu beigas 33% studentu saņēma Studentu fonda aizdevumu
IR RUNAJUSI AR SAVU VECMAMINU un viņa teikusi – Ulmaņlaiks nebija paradīze, bet dzīve nevar būt ideāla un salīdzinot tagadni ar pagātni , tie laiku tiešam bija zelta . … viņa valdīšanas laikā tika uzceltas trīs cukurfabrikas un Kārlis Ulmanis ir tad teica: “ Tagad krūze bērsim trīs cukura karotes, jo mums ir trīs cukurfabrikas”
K.Ulmanis uzvaras vēstījuma pasvītroja: Mazo tautu vienīgais brīvības, tiesību un eksistences līdzeklis ir bijis un būs patriotisma degsme un vienprātība mazas un lielās lietas. Kārlis Ulmanis uzskatīja, ka Latvija jāvalda latviskajam mazas un lielas lietas likumu un tiesu ieskaitot. Lai Latvija pati un katrs pilsonis tajā izaugtu tik stiprs, ka spētu pārdzīvot briesmas un nelaimes, kas vēstures gaitā var piemeklēt mazas tautas.
Anda sava darba atspoguļo Ulmaņlaiku ne visai pozitīvās iezīmes. Tā, piemēram, atzinu, ka Režīma nemitīgi uzsvērta vienotiba, atsvešinaja tos, kuri neatbilda “pareiza latvieša” telam. Latgaliešus sarūgtināja ierobežojumi savas valodas pielietošanai skolas gramatas un periodika.
Ieva Lapsa ir iepazinusies ar Kārļa Ulmaņa domu graudiem un lūk viens no tiem: Tautai, kuras dvēselē nav mirdzuma par viņas nākotnes varenību, ir lemts iznīkt un aiziet boja.
Reinis Avotinš ir guvis atzinu: “ šajos laikos majas dzivoja daudz cilveku un nebija ka tagad, kad vecmamma dzivo cita maja, krustmate ari cita. Visi dzivoja viena maja. Gimenes vienmer bija loti stradigas. Katrai no tam bija daudz lopinu. Un vel: Mums varbut liekas divaini, bet kadreiz nemaz nebija tadas pensijas, visi pelnija naudinu pardodot vistu olas, piena produktus,galu, cukas, govis un citus dzivniekus.
Imalda Žurila pateicoties konkursam ir iepazinusies ar latviešiem loti skaistu un nozīmīgu pasākumu - Brīvības pieminekļa atklāšanu 1935,gada 18,novembri un ir sapratusi, ka Brīvības piemineklis ir Latvijas neatkarības simbols un ka tas joprojām ir ļoti būtisks Latvijas valstij un tautai
Aleksa ir lepna par to, ka viņai pieder sudraba piecu latu monēta no Ulmaņlaikiem. Īsta sudraba. Glabā to ! Aleksa Jansone sava darba ir aizdomājusies un uzdot jautājumu Un ja nebūtu bijis Lielā Tēvijas kara, Latvijas okupacijas, kā mēs dzīvotu?
Ievai Circenei Gerdai Kromānei Martai Annijai Gobergai Līvai Bendikai Andrim Adītājam Andai Breimanei Ievai Lapsai Reinim Avoti ņ am Sanitai B ē rzi ņ ai Imaldai Žurilai Aleksai Jansonei
MAN IR LIELS PRIEKS PAR TO, KA MUSU KONKURSS ir sasniedzis vienu no saviem merkiem – veicinat paaudžu saskarsmi, savstarpejas sarunas un sapratni. Bernu gimenes ir atsaukuši atmina nu jau aizgajušiem radiniekiem, vinu dzivi. JURIJS Goršelatovs mums pastasta par savu vecvecmaminu Luciju, kura uz Jekabpili gan ir atbraukusi tikai 1961,gada. Vinš ir uzzinajis ari par maju, kura vina dzivojusi. Ta ir buveta 1930,gada – `tatad pieredzejusi Ulmanlaikus. Es domaju, Jurij, ka atceroties vecvecmaminu Tev tika izstastits ari kads garaks dzimtas stasts.
Eletra mums ir pastāstījusi par par savu vecmāmiņu, kura Sausnājas ciema Jankās pie saimniekiem ganījusi govis.
Santa pēc sarunas ar vecmāmiņu un kopēju albūmu skatīšanās dalās savās domās par pašceltām mājām, apbrīnojot ulmaņlaiku cilvēkus
Liene stāsta par savu vectēvu, kurš nācis no daudzbērnu ģimenes, labi mācījies un vēlējies turpināt mācības ģimnāzijā. Kad ģimene nespējusi samaksāt skolas naudu aizrakstījis palīdzības lūgumu prezidentam. No prezidenta kancelejas nauda tikusi saņemta.
Lelde ir izstāstījusi kādu interesantu ticējumu. Vectēvs Ulmaņlaikos esot cēlis mājas, Mājai taisījuši divas durvis. Tām pretī stādījuši divus ozolus, jo kad cilvēks nomiris, zirgu piesēja pie pirmā ozola un zārku iznesa cauri istabai. Pa to laiku zirgu piesēja pie otrā ozola un zārku ielika atpakaļ ratos.
Viktorija kopā ar vecmāmiņu ir pāršķirstījusi vecus albūmus un uzzinājusi, ka vecmāmiņas ģimenē esot bijuši septiņi bērnu un vienu brālīti naudas trūkuma dēļ ir nācies atdot citai ģimenei
Simona rakstot darbu ir ciemojusies pie vecvecākiem Dunavā. Viņa ir aizdomājusies, ka vasaras brīvdienās ciemojoties pie Babiņas es varētu daudz vairāk izjautāt par senajiem laikiem. Mamma bieži saka, kāpēc vectēvi tik ātri aizgājuši no mums un nav iemācījuši mums daudzas dzīves gudrība, kas mums šajos laikos būtu ļoti noderējušas. Man ir prieks, ka man ir savas ģimenes vēsture, ka man ir vecvecāki – kuri mani mīl un vienmēr gaida ciemos.
Annija stāsta par Liepnas pamatskolu, kurā mācījies viņas vectēvs un viņas mamma, strādājusi vecmāmiņa. Mēs uzzinām, ka Starpbrīžos vajadzēja staigāt pa gaiteni un dziedāt tautas dziesmas internātā dzīvojošiem bērniem katram bija produktu kastīte, kurā novietoja pārtiku visai nedēļai
Kristiāns mūs iepazīstina ar vecvecmāmiņas Mirdzas bērnības atmiņu dzirkstelītē, kura dzimusi un bērnību pavadījusi Saukā. No atmiņām: jaunus saimniekus varēja sarunāt pilsētas tējnīcā tirgus dienā – ceturtdienās. Saimnieks strādniekus nolīga uz gadu. Norunāja gada maksu, kā arī cik dos graudus, kartupeļus un cik daudz atļaus savus lopus turēt. Katru svētdienu visi brauca uz baznīcu, bet, ja daudzo darbu nevarēja tikt , tad saimnieks noturēja dievkalpojumu mājās.
Ievai Circenei Gerdai Kromānei Martai Annijai Gobergai Līvai Bendikai Andrim Adītājam Andai Breimanei Ievai Lapsai Reinim Avoti ņ am Sanitai B ē rzi ņ ai Imaldai Žurilai Aleksai Jansonei
Ainis Apels ir pats piedzīvojis ulmaņlaikus. Viņs savās atmiņas dalās divos stāstos.- par brīvības cīņām Latgales pusē un bērnības piedzīvojumiem stāstā ‘Ceļā uz pilsētu.’ Viņš starp mums ir vienīgais, kurš ir redzējis vaigā Kārli Ulmani. Aiņa tētis ir strādājis Rīgā Biķernieku policijā un viņi ar māmiņu, kādā agrā vasaras rītā devās pie tēva, lai piedalītos policistu sporta svētkos. Tur viņš arī redzēja prezidentu Kārli Ulmani un pat kopā ieturēja vakariņas pie “garajiem galdiem”
Vija Stūpiņa mums uzticējusi sava dzimtas māju uz sava vectēva Pētera Adama Kalniņa likteni. Daudzas latviešu dzimtas vēl ne tik senos laikos ir piedzīvojušas traģēdiju, arī Kalniņu. Bet stāsts sākas cerīgi. Mans vectēvs ir cēlies no Saukas, dzimis aptuveni `1893.gadā., piedalījies cīnās par LATVIJAS ATBRĪVOŠANU pirmā Pasaules kara laikā un kā atbrīvotājs saņēma zemi Jēkabpils apriņķī Elkšņu pagastā ar nosaukumu “Lazdu Kalniņi”…
Amandai Tropai Kristapam Valtam Ritai Viļumai
Alise ir iepazinusies ar Jēkabpils pilsētai svarīgajiem notikumiem un datumiem, tai skaitā arī uzzinājusi par aklo jūrnieku Rozīti, kurš uz laukuma tirgus dienās un ne tikai, ulmaņlaikos dziedājis skumjas dziesmas un tirgojis dziesmu grāmatiņas.
Rita ir izskatījusi savas vecvecmāmiņas albūmu, kā arī iepazinusies ar Jēkabpils slimnīcas vēsturi un atradusi ziņas, ka Jēkabpilī slimnīca tikusi ierīkota 1921.gadā un tajā bijušas tikai 10 gultas vieta. Lielāka slimnīca sākta celt 1934.gadā, tā izmaksājusi 110 tūkstošus latu un bijusi atzīta par labāko provincē.
Amanda ir apzinājusi Jēkabpils Tautas nama vēsturi. Tas tika uzcelts 1936.gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem un to cēla, lai koptu nacionālo ideju un kultūru
Lai piedalītos konkursā Kristaps ir viesojies pie vecmāmiņas un vectētiņa. Viņi pastāstījuši dažus notikumus par Ulmaņlaikiem. Kristaps uzzinājis arī to, ka tilta vietā kādreiz esot bijis dzelzceļa tilts, kura paliekas guļ Daugavā zem jaunā tilta. Uzzinājis arī to, ka Pļaviņu ielā 51, kur dzīvo vecvecāki agrāk bijis brūzis, savukārt spirta brūzis atradies, kur šobrīt šūšanas fabrika “GEFA”
Amandai Tropai Kristapam Valtam Ritai Viļumai
Elzai piedalīšanās konkursā nesagādāja grūtības, jo mājās ir daudz albūmu ar ulmaņlaika fotogrāfijām. Kā Elza raksta, tās ir liecības par vecvecmāmiņas Elzas Lejiņas jaunību. Par dažām no tām uzzinām lasot stāstu. Uzzinām, ka Rūdolfs Lejiņš, Elzas vecvectēvs piedalījies Krustpils cukurfabrikas celtniecībā, ka Kārlis Ulmanis viesojies Krustpilī un ticies ar iedzīvotājiem. Ģimenes albūmos ir saglabājušās arī daudzu radinieku fotogrāfijas, tos saglabājot godā tiek turēta dzimtas vēsture.
Elza ir konstatējusi, ka Zvārdes iezis ir gluži vai tāds pats kā Ulmaņlaikos.
Arī Kārļa Levinska ģimene ir bagāta ar ulmaņlaika fotogrāfijām no vecvectēva albūma, kurš izceļojis kopā ar vecvecmāmiņu Sibīriju, nu tiks nodots Kārļa glabāšanā. konkurss ir bijis par iemeslu vēlreiz uzklausīt dzimtas stāstus. No Kārļa uzzinām albūms ir dāvana iesvētīšanas dienā (kas tie savulaik bija par svētkiem – pašiem jauniešiem, draudzei, sabiedrībai!). vecmāmiņa Alīda mācījusies Ulmaņlaikos tik populārajā Kaucmindes mājturības skolā – kur katrai sevi un citus cienošai lauku māju saimniecei bija jāmācās... Kārlim pašam īpaši patīk vecās fotogrāfijas ar karavīriem. Tajās sejās staro spēks, pārliecība un lepnums!
Rolands mums ir izstāstījis īstus, jautrus vecvecmāmiņas Silvijas Mihailovas bērnības piedzīvojumus Reiz Saulrieta košo krāsu iekrāsotās debesis mazajai meitenei bija devušas pilnīgi ticamu pamatu, domāt, ka Pastarā diena nu ir klāt, jo stipri dievticīgā Silvītes vecmāmuļa bija krāšņi aprakstījusi gaidāmo notikumu! Skumji vien, ka krāšņais saulriets redzēts mājup no veikaliņa nākot. Kad meitēns izbailēs pārskrējis mājās, nebijis nevēsts no pirkumiem un jaunajām kurpītēm – tie aiz izbīļa bija pazaudēti! Kā jau daudziem Ulmaņlaiku bērniem, ganu gaitas Silvītei ir bijusi ikdiena. Uzraugot gotiņas un spēlējoties ar lupatu lellēm, gan diena pagājusi nemanot, gan nodibinātas visai sirsnīgas attiecības ar brūnaļām. Viena no gotiņam – Gauja – tad arī parūpējusies, lai meitēns tiek pie gluži jaunas kleitiņas, jo vecā tikusi ... apēsta!
Zelma kundze apraksta savas mātes māsas Neldas Tiškevičas un viņas vīra Antona dzīvi Jēkabpilī pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tagadējās Torņa (toreizējās Tumšās) ielas ģimenes saimniecībā ir vairākas slaucamas govis, zirgs, cūkas, mājputni, šņoru zemes gabali vairāku simtu metru garumā pilsētā un pļavas Biržu pagastā, sava labības pļaujmašīna, zirgvilkmes grābeklis, viss nepieciešamais inventārs arī labības un dārzeņu audzēšanai. Un kundes jēkabpilī piena un gaļas pircēji! Tiškeviču pārim bērnu nav bijis, viņi Jēkabpilī skolojuši un, jāteic, arī lolojuši Zelmas Brences brāli Pēteri. Pēc skolas gaitu pabeigšanas, Pēteris saņēmis dāvanu, tiem laikiem dārgu un svarīgu – skaistu, sirmbaltu ķēvi, kas nosaukta par Irmu. Ķēvītes pēcnācēji bijuši Pētera saimniecības galvenais vilcējspēks un lepnums.
Valija Berkina kopā ar Anitu Putku ir izstāstījušas Anitas vectēva – Krustpilī iecienīta fotogrāfa Jāņa Zālīša – un viņa dzimtas likteņstāstu. Pats Jānis, būdams viens no TRĪNĪŠIEM (žēl, atmiņu autores neko neteic par pārējo likteņiem!) IR ar to vājāko veselību, tāpēc pievēršas fotogrāfa arodam. Viņš kļūst par fotodarbnīcas īpašnieks Krustpilī (tagadējā kultūras nama apkaimē), noskata daiļu krustpilieti Annu, kas veselus 15 gadus par viņu jaunāka, un izlemj savas ģimenes mājas celt Variešu pagastā. Taču maizes darbu – fotografēšanu – nepamet. Laikam ejot krājas fotouzņēmumi, pastkartes un dzimtas pēcnācēji Jāņa Zālīša celtajā mājā, kas saglabājusies cauri laikiem, šobrīd plāno veidot dzimtas muzeju. Šodien ar kopā ir Anita Putka. Paldies par stāstījumu Valijai un varbūt dažus vārdus
![IEVA CIRCENE ,[object Object]]()