1
Kad gaisā sāk smaržot migla, un acu vērienā
krāsojas koku lapas, bez šaubām, ir pienākušas…
Valmieras Valsts ģimnāzija tās katru gadu gaida ar
nepacietību, jo esam iekopuši unikālas tradīcijas,
kas priecē ne tikai mūs pašus, bet arī apkārtējos
pilsētas iedzīvotājus.
Dzejas dienu ietvaros latviešu valodas un
literatūras stundās iejūtamies dzejnieku tēlā un
iepazīstam radošus veidus, kā rakstīt dzeju.
Piemēram, dzeja no grāmatu nosaukumiem, kas
atrodas mājas bibliotēkā, vai iedvesmas rašana
uzņemtā foto attēlā. Protams, ar garadarba rezultātu
beigās iepazīstinām arī savu klasi - tā dzimst klases
dzejas slams, kas ik gadu nebeidz pārsteigt.
Intervija ar VVĢ dzejas slama
2022 uzvarētāju Justīni Aldersoni
Kas ir dzeja?
Man dzeja ir mākslinieciska izpausme – tas ir
teorētiski. Bet, kopš es sevi atceros, kad biju
maziņa, biju tendēta uz rakstīšanu, un es ļoti
priecājos, ka man ir tā kladīte un es rakstu. Pirmā
dzejas izpausme, šķiet, radās astoņu gadu vecumā,
tālāk jau kaut kā aizgāja. Interesanti ir tas, ka tagad,
apgūstot literatūrā dzejas teoriju un kompozīciju,
izrādās, ka tam visam, ko esmu līdz šim darījusi
savā galvā, kā esmu strukturējusi savu izpausmi, ir
nosaukums un termini – tas bija neliels šoks.
Tavs mīļākais dzejnieks?
Man, piemēram, nav tā, ka es ģībstu no Imanta
Ziedoņa vai Ojāra Vācieša. Kopumā maz lasu
dzeju. Varbūt tas ir slikti, bet tā ir. Ja man tiešām
kāds jāpiemin, tad tas varētu būt Aleksandrs Čaks.
Manuprāt, pieklājīgs dzejnieks savam laikam, un
mani piesaista viņa patiesums. Viņš neraksta ļoti
abstrakti, viņš raksta un mazliet pat pazobojas par
ielu realitāti – dzīvi. Jautri ir palasīt, bet arī viņš nav
mans etalons. Vēl mana māte raksta dzeju. Ar to
esmu piedalījusies dažādos runas konkursos,
iegūstot labus sasniegumus.
par runas konkursiem-
Runas konkursi, tāpat kā dzeja, parādījās otrajā
klasē, kur mani, par brīnumu, no skolas izvirzīja uz
novada runas konkursu. Sākumā šķita, ka īpaši
neizdodas, bet tad sanāca aizvien labāk, un
ceturtajā/piektajā klasē uz konkursiem mani sāka
bīdīt māte pati – bija mana skolotāja. Tā mēs sākām
piedalīties arī folkloras runas konkursos. Māte
rakstīja dzejoļus speciāli man, un man tos bija
jāskaita.
Kā izskatās tavs dzejas radīšanas process?
Dzejas dienas!
Mēs atgriežamies! SKOLAS KABATA
– sarunas, notikumi, lepnums, cieņa
jau vairākus gadu desmitus! J
2
Agrāk man šķita, ka mana pirmatnējā dzeja dzima
caur sāpēm un melanholiju. Manā dzīvē bija tāds
posms, pirmā mīlestība - viss jūk un brūk. Tad par
vienīgo salmiņu, pie kura pieķerties, kļuva dzeja.
Šīs vārdu spēles, cenšanās izskaidrot sevi, ne plaši,
ne pārāk sarežģīti, bet vienlīdz censties to ļoti
kompakti noformēt. Jā, līdz šim man bija uzskats,
ka tikai tā es varu radīt dzeju, kas nozīmēja, ka
manam garastāvoklim pastāvīgi jābūt nomācošam
un tamlīdzīgi.
Kādu atziņu guvi, piedaloties skolas dzejas slamā?
Slams man pierādīja, es pati sev pierādīju, ka man
nevajag melanholiju, bēdas un ciešanas, lai es
varētu radīt kaut ko skaistu.
Kādu atziņu/as guvi no piedalīšanās VIB dzejas
dienu pasākumā?
Pirmkārt, es gāju ar domu, ka mana dzeja,
iespējams, tur būs visvājākā. Līdz šai domai
nonācu pēc sarunas ar draugu. Viņa pamatojums
bija “Tu netrenējies - tu raksti tikai, kad tev ir
iedvesma.” Tas reizēm trāpa, bet tas netrāpa, tāpēc
ka ģēnijs jau nedzimst vienā dienā, Mocarts diez
vai rakstīja darbu un izsaukumā izdomāja darīt tieši
“šitā”. Es biju sabijusies, ka es kā jauns svaigs
gurķītis tur iešu iekšā, bet patiesībā bija diezgan
jauki. Manam vecumam vistuvākā tur bija meitene
četrus gadus vecāka par mani, pārējie 20. gadsimta
cilvēki. Bija interesanti klausīties, kā citādi
laikmeti skanēja dzejā – uz to arī bija dzejas dienu
akcents. Viss ir par laiku.
Opja šļupsti
opim bija daudz šļupstu, ko viņš man sniedza
nevērīgi.
patiesībā,
šļupstus man deva ome.
bet lai nestrīdētos un opim patvaļīgi dotu buču uz
vaiga,
man šļupstus deva opis.
tās bija brūnas ar strīpiņām,
zaļas ar pumpiņām,
zilas ar puķītēm.
šļupstu audums ķērās manā raupjā pirkstu ādā.
lētums arī var būt glīts.
kādreizējie opja šļupsti auga un piekalta cits citam
klāt,
krāvās pakaramo rindās
manā skabja dziļumā.
opim bija daudz šļupstu,
bet vada neviena.
opim vadi nepatika.
nevaru teikt,
ka opim patika arī šļupsti.
opim ir vadi,
bet šļipstes vēl nevienas.
opim nav vairs vadu,
bet šļipste - viena.
tā pūst par šļupstiem jau gadus zem zemes.
šļupstekļos par šļipsti nevar iet ne runas.
bet runas neiet.
tās neiet.
tās dzied,
tās varētu dziedāt!
tā man vismaz šķiet,
ka šļupstekļiem ir jādzied.
šļupstiem jāklausās,
šlipsēm jāplaudē,
bet opjiem?
opjiem savām mazmeitām ir jāatdod daļa no
savām šlipsēm,
pat ja tās atdod ome.
Tava dzejoļa zemteksts?
Savu dzejoli “Oja šļupsti” radīju augustā, burtiski
30 minūšu laikā. Visas korekcijas sekoja pēc tam.
Stāsts, kā var nojaust, ir par manu vecvectēvu,
mammas tēvu. Stāsts ir reāls, man tiešām ir viņa
šlipses. Man nekad nebija ļoti tuvu attiecību ar
vecvectēvu, piemēram, ja viņš kaut ko deva, tad
viņš to darīja caur savu sievu – manu omi. Omei,
kā jau visām vecmammām, patika dot mazbērniem
visādas lietas – tā arī tiku pie savām opja šlipsēm.
Paldies, paldies viņam! Nu jau kādu laiku mans
opis ir zem zemes, bet vēl joprojām atceros viņa
iebildumus, proti… Es dzīvoju padomju laika
3
kolhoza vistu kūtī, mēs to esam ieviesuši kā māju,
un parasti kaut kas nebija perfekti paslēpts, karājās
vadi un tamlīdzīgi. Un tad, kad vectētiņš brauca
ciemos, viņš vienmēr kritisku aci šausminājās un
teica- “atkal tie vadi, nu kā jūs šitā varat dzīvot”.
Vadi, vadi, vadi - viņam nepatika šie vadi. Un tad
es izdomāju opja pēdējo dienu telpu, slimnīcas
motīvu savienot ar tiem vadiem, ka savas dzīves
beigas nācās pavadīt pie šiem vadiem. Protams,
dzejolī ir arī vārdu spēle – šļupsti, šļipstes (tāpēc,
ka es bērnībā tā saucu šlipses), šļupstekļi (putekļi).
Un tad ir noslēdzošā dzejoļa rinda, ka opim nav
vairs vadu, bet šļipste ir viena, ko turpina filozofija
kam kā jābūt. Iedvesmojoties no mūsu latviešu
valodas skolotājas Baibas Bikšes, izdomāju, ja
runas neiet, tad tās varētu darīt ko citu.
Ja no sākuma šķiet, ka šo dzejoli varētu skaitīt
jebkurā pasākumā, tad patiesībā manī iekšēji
nedaudz notrīc visi nervi, ne tikai tāpēc, ka tas bija
mans tuvinieks, bet tāpēc, ka vārdu spēlēs viss
sākas skaisti un mierīgi, tad pa vidu ir
satricinājums, un beigās filozofiska doma.
Tu prezentē vienaudžiem savas dzīves CV – 3
svarīgākās lietas, kuras gribētu pieminēt?
Pirmkārt, varētu pieminēt, ka bērnībā es nosacīti
šokēju savus vecākus ar savu filozofēšanu un prāta
spējām. Es šo pati nezināju, bet tēvs stāstīja – kad
man bija divi gadi (tikko sāku runāt), es tēvam
sniedzu kaut kādu skārda bundžu un saku “šī ir
lelle”. Viņš atbild- “nu nē, tā nav lelle.” Uz ko es
atbildu – iedomāsimies, tā IR lelle. Un tajā brīdī
tētim bija pārsteigums, ka tik maza bērna dvēsele
var kaut ko tik filozofisku izdomāt.
Vēl kāds nejaušs fakts, kad mana mamma lasīja
grāmatas vai skatījās filmas, es varēju filmas
epizodes nocitēt perfekti. Vai arī zināju grāmatas
tekstu no galvas, lai gan vēl nepratu lasīt. Lasīt es
iemācījos ar lielām mokām, apmēram sešu gadu
vecumā. Reizēm man tas ir sāpīgi, jo mans
vecākais brālis lasīt iemācījās divu gadu vecumā,
un viņam tāpēc bija laiks izlasīt vēl vairāk.
Grāmatas es sākumā lasīju tikai automātiski, bieži
nesaprotot, ko un par ko es lasu. Skrēja tikai vārdi
un gribētos ticēt, ka zemapziņā tā papildināju savu
vārdu krājumu.
Man vispār nepatīk darīt lietas, kurām nav jēga, ja
neredzu, ka tam ir dziļa doma.
Ģimnāzija kā iespēju avots – cik piepildīts tas ir tev
un kādu to redzi tuvākajā nākotnē?
Mums ir ļoti izcilas papildskolas, respektīvi, juristu
skola, kuru esmu absolvējusi, mediķu skola, utt.
Arī pulciņi ir raibi, un parlamentā ir iespēja
iesaistīties. Es šogad tur esmu diezgan augstu
uzlekusi, brīžiem apšaubu savu izvēli, bet
nenožēloju. Viegli nav, bet man ir dzinulis palīdzēt,
it īpaši tādēļ, ka esmu ieguvusi ievērojamu respektu
pret Valmieras Valsts ģimnāziju. Es gribu, lai visa
Valmiera un pat visa Latvija zina, ka mums ir tik
lieliska ģimnāzija. Man ir daudz ideju, bet viena tās
nevaru realizēt. Ja godīgi, šeit zinu salīdzinoši maz
cilvēkus, kas skolas organizatorisko darbu ir gatavi
izvirzīt prioritāšu priekšgalā. Varbūt tas nav slikti,
bet brīžiem sajūtos nedaudz viena, ka gribu paspēt
izdarīt daudz un vēl vairāk. Pietrūkst organizētības
un kopīga mērķa, ko ietekmē arī tas, ko cilvēks grib
iegūt no šīs pieredzes - popularitāti vai
gandarījumu par padarīto. Es varu teikt pēc savas
labākās sirdsapziņas, ka esmu parlamentā, jo gribu
darīt skolas labā.
Ar Justīni sarunājās Annija Tauriņa
&²&²&²&²&²&²&²
Pirmā nedēļa – 7 dienas
Pirmdiena – auksts rudens rīts,
3 ķīmijas skrējienā.
Vakarā smieklīgas sarunas ar mammu.
Otrdiena – auksts rudens rīts.
Sajūta, ka sākusies rutīna.
Uztraukums un mīļotā cilvēka sagaidīšana no garā
ceļa.
Trešdiena – atkal auksts rudens rīts,
Neesošā sēņu pētīšana slapjā zālē
Un garo minūšu skaitīšana
Cerot, ka drīz tikšu mājās.
Ceturtdiena – auksts rudens rīts,
Aizlipušas acis,
Ilgi gaidītais apskāviens un ne ļoti labas ziņas
vakarā.
Piektdiena – Latvijā ir tikai auksti rudens rīti.
Drausmīgas pusdienas.
Reibonis, nogulētas 2 stundas pēc skolas,
Iedzēru zāles.
Sestdiena – negāju ārā, jo zināju,
Ka ārā auksts rudens rīts.
Otra atdzimšana un vannasistabas beršana.
Svētdiena – ne tik ļoti auksts rudens rīts,
4
Garšīgu makaronu vārīšana un sēdēšana istabā,
mēģinot uzrakstīt kaut rindiņu.
Elizabete 12.b
Sapņi un nenoteiksme
Sēt sapņus un rādīt viņiem
Radīt lepnumu un stādīt prieku
Sāpēt sāpīgāko un badīties lai cīnītos
Būt sev pašam un darīties sevis dēļ
Sadot skauģiem un spārdīties cik uziet
Zibēt spilgti, salapot zaļam, raudāt aiz laimes
Vienot katru dievināt mazās lietas, atdot sevi
Priecāties par to, ko dzīve tev dod.
Augt pirms gaidīt kādu sev klāt
Rast savu sirdi un dvēseli
Pirms meklēt citu sev apkārt
Neizmirst par citiem apmaldoties sevī
Neaizmirst par sevi apmaldoties citos.
Laura 12.b
Čības.
Man vecmamma vienmēr prasa-
Kur ir tavas čības?
Jo, mums jau nav apsildāmas grīdas...
Sezona vai ne-sezona
Šis jautājums nemainās
Jo, pēdās vienmēr gruži sadurās
Dodu šo jautājumu sev-
Kāpēc man nav to čību?
Es laikam GRIBU sajust grīdu
Gruži iekodušies manās pēdu velvēs kliedz-
Čības mums šo prieku liedz!
Man prātā nenāk ne gruži ne tā aukstā grīda...
Es vienkārši gribu sajust ar pēdām-
Katru soli, kuru speru uz priekšu
Katru pakāpienu, kuru ieliecu uz iekšu
tu arī iesi uz priekšu?
sekosi manām ieliektajām kāpņu pēdām?
Ja sekosi, tad to noteikti zināsi-
Manas pēdas čīkst
Manas pēdas ir aukstas...
Bet tādas ir arī tavas plaukstas kad apskāvienā
pieskaries pie mana skausta.
Nāc sasildi tās pie vecmāmiņas porcelāna tass
Parunāsim par to, kas man šķiet ass.
Neapjūc, šeit sanāks piesēst trijatā, jo viņas senais
radio vairs nedzird istabā.
Putekļi dusēja, flokši ziedēja un tasītes patstāvīgi
rotaļājās ar tēju.
es- klusībā teicu paldies.
Annija 11.c
Braucējs
Agrs rīts,
Ātri garām nesās sarkanais velo, tas nav mīts.
Uz velo sēž kāds braucējs, glīts
Starp mašīnām viņš nav pārāk cienīts,
Netraucē tas, liels, braucēja spīts…
ES TAS BRAUCĒJS!
Gar ausīm plīv man vējš
Sliktās domas ātrums ātri dzēš
Sēdeklis mazliet man bikses plēš,
Mērķis jāsasniedz, jāturpina, jāsēž.
ES TAS BRAUCĒJS!
Saucējs – kad kāds man priekšā stāv,
DZIN-DZIN, jo viņš sarkanajam ceļam nepiestāv.
Esmu klāt, bet ilgi ne
Velo saka: nestāvam te!
Jo gaida mani jauna vēja brīze
Tā ir mana paradīze!
Lizete 11.c
Datorsalikumu veidoja Annija Tauriņa