1. Talsi – pilsēta ar savu literāru pagātni un arī tagadni.
Talsu novads – šūpulis vai darbošanās vieta daudziem kultūras
darbiniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem. Varētu būt, ka
Talsi joprojām vienīgais reģions Latvijā (izņemot galvaspilsētu), kam
pašam sava enciklopēdija: 1935. – 1937. g. Talsu un Tukuma studentu
biedrības izdevumā piecās burtnīcās iznāca ilustrēts rakstu krājums ‘Talsu
novads”. Vēlāk atsevišķās burtnīcas apvienotas 980 lapaspušu biezā
sējumā. Grāmatā apkopoti materiāli par novada aizvēsturi, Talsu novada
vietvārdiem, dialektu, etnogrāfiju, novada skolu, muižu, baznīcu vēsturi,
grāmatniecību, avīžniecības attīstību un citām svarīgām tēmām, tostarp arī
informācijas par personībām, kuras ar savu darbu atstājušas paliekošas
zīmes novada vai visas Latvijas kultūrvēsturē.

3. Enciklopēdijas nodaļā “Talsu novads literatūrā” rakstīts:
“Talsu novads gan nav devis tik daudz rakstnieku, kā daži citi Latvijas novadi.
Tāpat šī novada lokālās īpatnības arī nav parādītas tik plašos tēlojumos, kādus,
piemēram, devuši brāļi Kaudzītes un Antons Austriņš Piebalgai, Ādolfs Erss
Latgalei, Edvards Virza Zemgales vidienai un tamlīdzīgi.
Un tomēr: Kurzemes Šveices pilsēta Talsi plašākā mērogā mūsu rakstnieku darbos
diezgan vispusīgi notēloti. Zīmīgi arī, ka Talsu novads atspoguļots ne vien latviešu
literatūrā, bet vairākos cittautu rakstnieku darbos, un šajā ziņā Talsu novads
ieņem pat izcilu stāvokli – izņemot Rīgu un jelgavu, neviens cits Latvijas novads
ar saviem lokālajiem elementiem nav tik plaši parādīts cittautu autoru darbos”.
Tā lasāms pagājuša gadsimta trīsdesmito gadu pētījumā.
Kā tas ir šodien, 2012. gada vasarā?
Kāda ir Talsu novada literārā dzīve, literatūra un literārās personības, kuru vārdi no
pagātnes dziļumiem cieši un grodi savijušies ar vārdiem no šī brīža laika? – savijušies tik
cieši, ka nav vēlēšanās atšķetināt un nolikt savrup kādu pavediena galu, atzīstot kā senu,
novalkātu un tādēļ tagadējai dzīvošanai lieku un nevajadzīgu, bet citu – par šodienas
dzīvošanai atbilstošu un derīgu.
Tas ir: starp diviem krastiem plūst upe. Tā iekārtots – upei mūžam ir divi krasti. Kā
pagātne un tagadne. Un upi plūšanai skaistu palīdz darīt un uzturēt ARĪ novada
pētniecības darbs, uzkrāšanas, uzturēšanas, zināšanas un neaizmiršanas darbs.

8. *
Kad Rīgas gailis tumsā un vējā
pazaudē balsi,
viņš lido, lido
tik uz Talsiem, tik uz Talsiem –
Tur, Talsos, dienu un nakti
labi kalēji labi kaļ,
un Rīgas gailis
ar sudraba balsi atgriežas atpakaļ.
Kad kurmītim nodilst kurpes,
viņš basām kājām uz Talsiem
skrien –
tur labi kurpnieki kurpes šuj,
tik pašam šņores
jāsasien – –
Uldis Auseklis,
Talsi, 1993. 3. martā

9.  Kārlis Dziļleja +  Voldemārs Kalpiņš +
 Ruta Veidemane  Zigurds Kalmanis
 Guntis Pakalns  Elmārs Šmelte
 Gatis Krūmiņš +  Pēteris Iklāvs +
 Ilgonis Bērsons
 Jānis Dimants +
 Andžejs Beļēvičs
 Inga Ieviņa
 Ina Strazdiņa
 Arnolds Vilerts +
 Gundega Grīnuma
 Aleksandrs Pelēcis +  Kārlis Zariņš +
 Jānis Tāle +  Gundega Blumberga
 Anss Lerhis Puškaitis +  Renāte Blumberga
 Kārlis Mīlenbahs +  Valentīns Lakstīgala +
 Silvija Radzobe  Inga Krišāne
 Teodors Dzintarkalns +  Līga Nagle
 Leons Āre +  Inta Poudžiunas
 Dzintars Kaijgars +  Jānis Zviedrāns
 Rihards Kalniņš +
 Andris Kalniņš

10. Elga Eglāja (rakstniece; Balgales pagasts), Ernests Dinsberģis
(Dinsbergs; skolotājs, rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, zinātņu popularizētājs; Dundaga) ,
Krišjānis Dinsberģis (literāts, jaunlatviešu uzskatu paudējs, publicists;
Dundaga), Frīdrihs Mālberģis (dzejnieks, skolotājs; Dundaga), Krišjānis
Barons (Dainu savācējs, folklorists,publicists; Dundaga), Sofija Dravniece
(skolotāja, literāte; Talsi, Dundaga), Juris Bārs (valodnieks, dzejnieks; Dundaga),
Fricis Adamovičš (skolotājs, tulkotājs, dzejnieks; Dundaga, Lībagi), Fricis
Kārkluvalks (ţurnālists; rakstījis fabulas; raksti par lībiešiem; Dundaga), Jānis
Dimants (dzejnieks; Talsi, Dundaga), Arnolds Auziņš (dzejnieks un prozaiķis;
Dundaga).

11. Anss Lerhis – Puškaitis (teiku un pasaku vācējs; rakstnieks; Talsi, Ģibuļi),
Kārlis Draviņš (literatūras vēsturnieks un valodnieks; Ģibuļi), Kārlis Dziļleja
(rakstnieks un dzejnieks; Lībagi, Talsi,Ģibuļi), Mihails Ramuss (dzejnieks un
mākslinieks; Ģibuļi), Alfons Bertholds (lībiešu dzejnieks; Kolka), Eīlija
Rulle (lībiešu dzejniece un lībiešu kultūras kopēja, Kolka), Edgars Vālgamā,
Didriķis Vālgamā (lībiešu dzejnieki; Kolka), Veronika Lācekle (dzejniece;
Kolka), Augusts Skadiņš (lībiešu dzejnieks; Kolka), Jānis Princis,
Pēteris Princis (lībiešu dzejnieki; Kolka), Alberts Breinkopfs (lībiešu
dzejnieks, Kolka), Uldriķis Kīnkamegs, Pēteris Kīnkamegs (lībiešu
dzejnieki; Kolka), Pēteris Dambergs (lībiešu dzejnieks; lībiešu kultūras darbinieks;
Kolka), Kārlis Stalte (lībiešu dzejnieks; lībiešu kultūras darbinieks; Mazirbe),
Paulīne Kļaviņa (lībiešu dzejniece; Kolka), Baiba Damberga (lībiešu
dzejniece, māksliniece; Kolka), Valts Erenštreits (lībiešu dzejnieks; lībiešu kultūras
kopējs; Kolka), Valda Marija Šuvcāne (lībiešu vēstures pētniece; Kolka).

12. Eduards Šillers (dramaturgs; Laidze), Vilis Bergmanis (Vilibalds; reţisors,
dramaturgs; Laidze), Lindulis (dramaturgs; Lauciene), Dora Švīkule (populāri
zinātn. grāmatu autore, arī dzeja un proza; Lauciene, Okte, Vandzene), Arturs
Priedītis (lit. zinātnieks; Lauciene), Maksimilians Kvite (ţurnālists, prozaiķis;
Talsi, Lauciene), Eduards Lejgalietis (dzejnieks, rakstn.; Lībagi), Paulīna
Bārda (dzejniece; Lībagi), Līvu Jurka (ţurnālists, dzejnieks; Lībagi), Bērtulis
Blumbahs (dzejnieks; Lībagi), Marta Dakne (dzejniece; Kolka, arī Lībagi),
Monika Zariņa (dzejniece un prozaiķe; Lībagi), Leonīds Bogušs (dzeja un
proza; Lībagi), Aina Zemdega (dzejniece un prozaiķe; Lube), Biruta
Ratniece (dzejniece; Lube), Helmuts Feldmanis (dzejnieks un mūziķis;
Mērsrags), Dzintra Ţuravska (dzejniece un prozaiķe; Roja), Laimdota
Marija Grīnšteina (dzejniece un prozaiķe; Kaltene), Dzintrs Dzeguze
(dzejniece; Roja), Dina Veinberga (dzejniece; Roja), Jēkabs Lautenbahs
– Jūsmiņš (rakstnieks, lit. vēsturnieks, folklorists; Sabile), Birznieku Sofija
(dzejniece, dramaturģe; Sabile), Birznieku Latiņa (rakstniece; grāmatniece –
grāmatu tirgotāja; Sabile).

13. Gunārs Ievkalns (rakstnieks; Sabile), Ziedīte Začeste (dzejniece, reţisore;
Sabile), Ilona Miezīte (dzejniece; Sabile), Aleksandrs Tauriņš (prozaiķis;
Sabile), Lūcija Volberga (dzejniece; Sabile), Armands Melnalksnis
(dzejnieks; Strazde).
Indriķis Valdemārs (vēstures pētnieks, vairāku rakstu autors; Ārlava), Krišjānis
Valdemārs (publicists, jaunlatvietis; Ārlava; Valdemārpils), Marija Medinska –
Valdemāre (viena no pirmajām latviešu rakstniecēm; Ārlava), Fricis Lapševskis
(ţurnālists. laikr. „Talsu Balss” dibinātājs; Ārlava, Talsi) , Kārlis Kārkluvalks (publicists;
rakstījis dzejas; Valdemārpils), Teodors Zeiferts (lit. kritiķis un vēsturn.; strādājis par
skolot. Lubezerē), Kārlis Pēteris Kundziņš (lit. un teātra zinātnieks; dzimis Sasmakā,
vēlāk saistība ar Dundagu), Vilnis Seleckis (ţurnālists, rakstnieks; Valdemārpils),
Eduards Belars Vaiņags (rakstnieks, ţurnālists, dz. Dundagas pag.), Juris
Pētresons (prozaiķis; dzimis Valdgales pag.), Tālrīta (Milda Fabriciusa, dzejniece,
prozaiķe; Vandzene),Vilis Veldre (arī: Jānis Trimda, īst. vārdā Fricis Jānis Gulbis; dzejnieks,
prozaiķis; Vandzene), Santa Skujiņa (dzejniece; Stende), Andris Dedzis
(dzejnieks; Stende, Talsi).

14. rudenī
vecos aizmigušos dārzos
Miķeļtorņa pusē
var redzēt kā izmirst lībieši
viņi izmirst agri no rītiem
kad dārza zālē mīksti nokrīt ābols
lībiešu sieviete izmirst no miglas
paceļ ābolu un priekšautā slaukot
iemirst atpakaļ dzestrajā dārzā
bet reizēm pašā pilsētas vidū
visspēcīgākajā burzmā
piepeši tev blakus izmirst kāds lībietis
aplaiž skatienu apkārt kā selgu uzlūkojot
palūdz uguni
un zilganu dūmu mutulīti izpūtis
iemirst atpakaļ atpakaļ starp ļaudīm
no kuriem izskalots
tā izmirst lībieši
(Ţebers; no grāmatas KĀ IZNIRST LĪBIEŠI. Grāmata ir veltījums
Starptautiskajam lībiešu valodas un kultūras gadam (2011))

15. Contra (Igaunija)
tāda elitāra valoda
lībiešu
vienkāršs lībietis
nesaprot ne vārda

19. Pēteris Dambergs. Lībiskie vietvārdi. (Karogs, 1996. Nr. 6)

21.  Latviešu vārds RUNĀT un vārds RUNA saskan ar ģermāņu RŪNA, ar ko
viņi apzīmēja savus rakstus. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā, arī
Krievijā, Vācijā, Francijā, un Anglijā. Rūnu raksti ir slīpas strīpas, ko iegriež
kokā vai iekaļ akmenī. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti pat tik lieli
notikumi, kā vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali. Latvijā rūnu akmeņi
nav uzieti.
 Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda BURTS sakne
uzejama arī senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši
burt, izdarījuši burvības, saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī
noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības izdarot, nereti lietoja rakstus,
uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai.
 Vairāk spēj pārliecināt vārds RAKSTĪT, RAKSTS. Neapšaubāmi, ka šis
vārds latviešiem pazīstams jau no seniem laikiem, tikai to senāk lietoja
mazliet citādā nozīmē.
 Raksts tautas burtniecībā nozīmē zīmējumu, izgreznojumu, izšuvumu
ar iekodētu domu. Izraksta kara karogu, vilnaini, priekšautu, segu,
kamanas, pūra vāku. Karavīra līgava, karogu rakstīdama, vidū šuj savu sirdi
un apkārt mīļus vārdus: Tur sēd divi jaunas meitas, / Dziesmas vien(i)
rakstīdamas; / Ko tā viena sarakstīja, / To tā otra izdziedāja. (Ivars Vīks)

25. TALSU APVIDUS DIALEKTS.
KURZEMES LĪBISKAIS DIALEKTS. TĀMISKAIS DIALEKTS.
DUNDŽIŅVALOD.
 (Viena no raksturīgākajām lībiskā dialekta īpatnībām ir gala zilbju īso
patskaņu zudums. Raksturīgs divskaņu saīsinājums vai zudums,
piemēram: LAPA – LAP; MĀTE – MĀT; BRĀLIS – BRĀLS. Pastāv arī
patskaņu iespraudums: GUDRS – GUDERS.
 Tāpat raksturīgi vārdus ne tikai saīsināt, bet – saīsinot pagarināt: ĀB
(abi); DĀB (daba). Burtu izlaidumi: ATNĀCS (atnācis); SĀCS (sācis).
Kurzemes lībiskajā dialektā sieviešu dzimte parasti tiek aizstāta ar vīriešu
dzimti, vai arī sieviešu dzimtes vārdus aizstāj ar vārdiem vīriešu dzimtē:
TIE SĒNS NAV ĒDAM; TAS EMM; TAS MANS MĀS; MANS
TANTIŠ. Konjugācijā visās personās lieto vienu – trešās personas formu:
es iet, tu iet, viš, viņ iet, mēs iet, jūs iet…)
 DIALEKTA PARAUGS:
 Ka es puik bi, ta bi pūlk zaķ, suņ viņs tramdij viene gabale –
nedrīsktēj ganos sun ņemt līdz. Balte zaķ i vasar sarkan, ziem
balt. Tuos sauc par pur zaķim, tie i lies, tak briesmig trak
skrien. Viņem i trīs reizs bērn.

26. Jau saulīte zemu, zemu,
Man vēl tālu māmuliņa:
To darīja GRĪNI brāļi –
SEBU jūdza kumeliņu. (Dundaga; 26505)
Vai, Dieviņ, kur es iešu,
Viena patE palikusE,
KarĒ manus brāļus kāva,
KarĒ manu arājiņ’. (Ārlava; LD 31909)
Ja jaunā mēnesī sēj linus, tad tie labi aug un ir ar lielām
BAUZĒM. (J. Ikreviča; Virbi)
Kas tur KVIT, kas tur viz
Viņā lauka galiņa?
Dieva dēli KVITINĀJA
Saules meitas vainadziņu. (Kvitēt – mirdzēt, spulgot, vizēt.
(Dundaga; 33814)

27.  Kad uz sejas parādās TRUMI, tad tam
Jāņu rītā jānomazgājas avotā un, atpakaļ neatskatoties,
jāsteidzas mājās – tad trumi noiet. (augoņi)
 Kad KLUICAS laižas no jūras un kliedz,
tad drīzumā gaidāms lietus. (KLUICAS – KAIJAS; Nogales vārds)
 Govis pirmo reizi ganos jālaiž zivju zīmes dienā -
lai lopi turas brangi un ir LUKNI.
(veselīgi, kustīgi, veikli. Nogale)
 Kad uz mēles STULDZE uzmetas, tad
ļaudis aprunā. (Tulzna. Nogale)

28. Tie, kas negrib māctes latvisk
Un kladzin kā diž kundziņ,
Le atbrōc uz Kurzem Ko kurš dar
Un rune kā dundžiņ:
Mums nav sievieš dzimt Mamm cep ķēķe gāļ,
Un viss vārdiņ īsiņ – Viss māj smird kā ell-
Nevis kā putraimdes, Nebi lāb eļļ’.
Bet kā maģe cīsiņ. Opaps avīz las,
Es iet, Reizem pakaus kas,
Tu iet, Brīnes, ka neaug voirs
Viš iet, mats.
Mēs iet, Maģes māsiš knup sūke,
Jūs iet, Mamm un paps vel darbe
Viņ iet – kūke,
Viss mūž iet un iet, Ab duj uz zaļ zariņ.
Bet no Dundag proje neiaziet. Ko es? Es ielīž iekš dator
Runšen mums sagāde priek, Un spēlē kariņ!
Ātr uz priekš tiek.

29. Kārļa Mīlenbaha vārds ir
cieši saistīts ar Talsiem.
Kāpēc?
KAS IR Kārlis Mīlenbahs?

30.  Laika posmā no 1881. līdz 1889. gadam valodnieks un skolotājs K.
Mīlenbahs bija Talsu apriņķa skolas priekšnieks un klasisko valodu
skolotājs. Talsu apriņķa skola mūsdienās nav saglabājusies, šī ēka
nodegusi (atradās tukšajā laukumā starp agrāko novada muzeju Rožu
ielā un starp Mīlenbaha ielas ēku Nr. 10).
 Ne tikai burtiski darāms darbs, bet liels prieks un aizrautība K.
Mīlenbaham bija novadu vārdu vākšana un sen aizmirstu latviešu
vārdu godā celšana.
 Savā ziņā viņa darbs salīdzināms ar Dainu tēva Krišjāņa Barona darbu
tautasdziesmu vākšanā. Dainu uzkrāšanai K. Barons pasūtīja īpašu
priedes koka skapi, sauktu par Dainu skapi. Līdzīgi rīkojās arī K.
Mīlenbahs, tikai viņam nebija 1 un liels skapis, bet 3 mazāki skapīši,
saukti par VĀRDU SKAPĪŠIEM. Savākto vārdu manuskripts bija
apjomīgs –73 biezas klades, kur kopīgais vārdu aptvērums ierakstīts
15 000 lapaspusēs.
 K. Mīlenbahs ar savu darbu no aizmirstības izglāba tūkstošiem senu
vārdu, tie apkopoti un saglabāti Mūžībai. K. Mīlenbaha vārdnīcā
iekļauti 120 000 vārdu (K. Barons savāca 17 tūkstošus 996
tautasdziesmas).
 Katrā Latvijas novadā ir savs dialekts, savi īpaši apvidvārdi. Ieiet
Mīlenbaha vārdnīcā nozīmē ieiet visas Latvijas dažādo novadu
dialektos.

31.  Kadeģis – kadiķis
 Aidēt – atbalsot, atskanēt
 Langāt – lamāt, stipri bārt, apsaukāt
 Naģe – varde
 Pienīdze – pienīga govs
 Plēki – zirnekļu tīkli
 Vērtens – krietns, vērtīgs
 Vieksta – atvars
 Sermūsklis, arī bucene – pīlādzis
 Ķezbers – ķiršu koks
 Blengt – blenzt (Dundaga)
 Blindēt – mirdzēt (Dundaga)
 Ērcis – paeglis (Dundaga)
 Kaipt – nīkt (Dundaga)
 Nazga – mezgls (Dundaga)
 Staǐgs – izlepis (Dundaga)
 Ķempe – koka piepe
 Ķenīte – miltu putra ar taukiem
 Ķesas – skrandas, lupatas
 Ķibināt – raustīt, knibināt

32. 1. Vīrs iet celms lauzt. Celm izlauž un atstāj, bet bedr
atnes māja – kas tas i? (zob izrouj. Zob tokš tad atpokaļ nedo, tukš viet
vien paliek!)
2. Ziem – ta vīņ mīl, bet vasar – ta vīņ nemīl, ta pilnīg
neskat ne virse, ta neviens negrib iet ne klāt – kas viš i?
(krāsns)
3. Pa vien caurum iekše un pa trijem āre – un ta tik lāb
i iekše – kas tas i?
(velk krekl mugure pār gāl)

33.  Kvitēt – laistīties, mirguļot, vizuļot, spīdēt
 Ērcis – paeglis
 Dusināt – atpūtināt
 Kankālis – ciets zemes gabals
 Kandava – mitra vieta, uzrūdzis, neizbraucams ceļš
 Pucene – pīlādzis, sērmūkslis
 Smīdrs – stalts, iznesīgs
 Valks – mitra vieta, mitra ieplaka
 Ķirla – nonīcis (nonīcināts) lops
 Lukns – lokans, kustīgs, izveicīgs
 Klakaris – līdzekļu netaupītājs, šķērdētājs
 Kolka – dziļš ūdens, dzelme, pēkšņs padziļinājums ūdenī
 Čīča – nerunīgs, mazrunīgs cilvēks
 Tamulis – vientiesītis, apceļams muļķītis
 Danga – gramba ceļā, vieta, kur riteņi aizķeras
 Cenkles – ciskas, kāju augšstilbi
 Aulaks – trakulīgs cilvēks
 Grīns – īgns, nelaipns, īdzīgs
 Ģiedrs – skaidrs, dzidrs

34.  Skutulis, skutuls – koka bļoda
 Dengts – spēcīgs, izteikti ņiprs
 Dirbas (dirbiens, dirbalas) – drebuļi (arī: sīka
čabināšanās)
 Adar – vai; vai arī
 Tužāties – kavēties, vilcināties
 Dikāties, dikalēties – dīdīties, nemierīgi stāvēt
 Blesīgs – slinks, kūtrs, laisks
 Guģoties – žēloties, būt ar kaut ko nemierā; pie
sevis purpināt
 Ķirelis – cirvītis
 Ūda – mencu makšķere
 Blindēt – mirdzēt
 Ķuzas – atkritumi, drazas, netīri stūri

35. +
Ozolam’i zelta lapas,
Zelta rasa galiņā;
Tur Saulīte noiedama
Ik vakarus jostu kāra. Talsi, 11, 371
+
Kas kait man nevalkāt
Zelta lapu vainadziņu?
Rīgā man divi brāļi
Zelta lapu kalējiņi Talsi, 5938. 2
+
Citas meitas godu gaida,
Kāda goda es gaidīšu?
Man godiņš paglabāts
Ar vācieti gubenī. Talsi, 25; 128
+
Uz manim puiši krita
Kā bitītes liepiņā;
Liepai bija saldi ziedi,
Man bij’ jauka valodiņa. Talsi, 10896
+
Trīsas dienas, trīsas naktis
Saul’ ar Dievu strīdējās –
Dieva dēli salauzuši
Saules meitas vainadziņu. Talsi, F 828; 12420

36. +
Apdziest mana uguntiņa,
Nomirst mana māmuliņa;
Ciemā teku uguntiņas,
Kur tecēšu māmuliņas? Nogale, 194; 1299
+
Paldies saku māmiņai,
Ka man’ mazu izauklēja:
No uguns, no ūdens,
No dūmainas istabiņas. Nurmuiža, 925; 1751
+
Sērdienīša asariņas,
Tās zemē neritēs,
Ritēs zelta biķerī,
Lai dzer ļauna vēlētāji. Nurmuiža, 1215; 32
+
Sauliņ piņ vainadziņ,
Vītole sēdedam,
Piņ, sauliņ, dod man vien,
Man jaiet tautiņās. Nurmuiža, F 981; 1316

37. +
Ai, godīga mātes meita,
Glabā savu augumiņu!
Ai, godīgs tēva dēls,
Palīdz’ pats paglabāt!
Ai, godīga mātes meita,
Kā es tev palīdzēšu?
Ai, godīgs tēva dēls,
Nenāc nakti klāt gulēt.
Ai, godīga mātes meita,
Kur bij’ man tad gulēt?
Tu gul zirgu stallītī,
Es gotiņu laidarā,
Rītā, agri cēlušies,
Tad mēs abi tiksimies:
Tu zirgam auzas dosi,
Es govīm āboliņu.
Mērsrags, 1640; 1009

38. Nedod, Dievs, vītolam
Baltiem ziediem noziedēt,
Nedod, Dievs, dzērājam
Noņemt manu vainadziņu.
Dzērājiņa līgaviņa
Ik vakarus gauži raud;
Raud par bēru kumeliņu,
Raud par vīru dzērājiņu.
Aizdedzinu garu skalu,
Sēžu vēlu gaidīdama.
Sadeg mans garais skals,
Eim’ gultā raudādama.
Vēl pie gultas nepiegāju,
Sit pie durvīm dzērājiņš.
- Laid iekšā, līgaviņa,
Vai ir silta istabiņa,
Vai ir silta istabiņa,
Vai ir vieta pataisīta.
- Tādam krogus dzērājam
Silts ir ceļa maliņā,
Akmens mīksts spilventiņš,
Dubļi balts paladziņš.
- Noaun manas dubļu kājas,
- Nojūdz bēru kumeliņ’!
- Velns lai tavas kājas auna,
Velns lai jūdza kumeliņ’. Ārlava, 848; 1378

39.  Ja trešdienās jāškauda, tad tā ir zīme, ka slepeni mīl. (A. Gulbis;
Nogale)
 Ja meita svilpo, tad viņai vēlāk sāk augt ūsas. (P. Ortmans; Nogale)
 Ja mugura niez, tā ir zīme, ka gaidāms pēriens vai rājiens. (F. Maķevics;
Nogale)
 Adot nav brīv ēst, jo citādi kodes saēd adījumu. (N. Rudzīte; Nogale)
 Ja zeķes lāpa uz kājas, tad nekad netiek turīgs. (P. Ortmans; Nogale)
 Krāsni kurot jāliek pagales ar resno galu uz iekšu, lai vecas meitas dabū
apprecēties. (A. Gulbis; Nogale)
 Kad noslīkušu meklē, tad ūdenī jāielaiž maizes kukulis, tad var drīzāk
atrast. (A. Didrihsone; Nogale)

40.  Ja ēdot šūpo kājas, tad šūpo velnam bērnus. (N. Freidenfelds; Talsi)
 Ja kādam apģērba gabalam, tam esot mugurā, šuj klāt pogu, tad
jāpaņem kas mutē, lai nepaliek ar sliktu atmiņu. (A. Skreija; Talsi)
 Ja rokās kulsta cepuri, tad sāpēs galva. (A. Šmitēns; Talsi)
 Ziemassvētku vakarā mazi bērni nedrīkst ēst zirņus, jo tad utis aug
matos. (T. Dzintarkalns; Talsi)
 Kad uguni lāgā nevar iekurt, tad brūtgāns guļ. (M. Štāle; Kaltene)
 Ja apēd maizes gabalu, no kura viens jau kodis, tad dabūs zināt tā
domas. (M. Štāle; Kaltene)
 Lai būtu skaists, tad jāmazgājas ūdenī, kurā pēc maizes mīcīšanas
mazgātas rokas. (M. Štāla; Kaltene)

41. DAŽAS NOVADA ROTAĻAS:
MEDNIEKS UN ZAĶI: (Talsos pierakstīta rotaļa)
 Viens no spēles dalībniekiem ir MEDNIEKS ( mednieku izvēlas ar
skaitāmpanta palīdzību), pārējie – ZAĶI.
Zaķi izvietojas noteiktā (iezīmētā) laukumā un tur stāv, kur paši grib.
Mednieks, stāvot laukuma malā, ar spēļu bumbu sviež („šauj”) kādam
zaķim – ja trāpa, tas skaitās „nošauts” un jānoiet no laukuma. Spēlētāju
laukumā paliek aizvien mazāk. ZAĶi mēģina izvairīties no bumbas, bēg,
lec, pietupstas. Spēle iet, kamēr visi zaķi nošauti.
TUPIŅ VANAGI: (Talsos pierakstīta rotaļa)
 Dalībnieku skaits ne pārāk liels, lai labāk var ķert un bēgt. Viens ķērājs
– vanags. Norunā (iezīmē) joslu (apli), cik tālu drīkst skriet. Visi bēg no
vanaga. Vanaga pirmie vārdi: „Tupiņ nu, vanags nāk!” Kurš jūt, ka viņu
tūlīt noķers un ka nespēs izmukt, tas drīkst ātri pietupties pirms vanags
pieskāries pašam vai drēbēm. Bet, ja nepaspēj – viņš kļūst par vanagu
un ķērāju.

42. LAPSA, LAPSA, KUR TU TECI: Talsos pierakstīta rotaļa
 Visi stāv aplī ar skatu uz iekšpusi. Viens ir LAPSA un skrien
apkārt aplim ārpusē. Rokās kāds savīstīts priekšmets.
Skrienot cenšas nemanot nolikt to kādam aiz muguras. Aplī
stāvētāji visu laiku atkārto vārdus LAPSA, LAPSA, KUR TU
TECI – tādējādi apslāpējot LAPSAS soļus un padarot
nemanāmāku viņas rīcību, noliekot mazo mantiņu kādam
aizmugurē pie kājām. Nolicis, turpina skriet apkārt aplim. Ja
stāvošais NAV PAMANĪJIS nolikto priekšmetu, tad,
apskrējis vēl apli, LAPSA izbīda neuzmanīgo no apļa un pats
ieiet viņa vietā. Ja stāvošais priekšmetu PAMANĪJIS, viņš
skrien pretējā virzienā, cenšoties pēc iespējas ātrāk iekļūt
atpakaļ savā vietā. Ja nepaspēj – viņš nu tagad kļūst par
lapsu un noliek kādam slepeni aizmugurē mazo priekšmetu.

44.  Viens no vecākajiem mums zināmais iespieddarbiem, kam sakars ar
Talsu novadu, ir “Zemnieku likumi no Stendes Dzimtkunga
Kurzemē. E. F. Brüggen, Jelgava, 1780” un “Aizliegums bēgļus slēpt.
Postendes muižā, 1798, von Hahn”. Līdz 1912. gadam Talsos izdotās
grāmatas iespiestas vai nu Rīgā, vai Jelgavā.
 Tikai sākot ar 1913. gadu Talsu izdevumus iespiež arī tieši Talsos, jo
šeit ierīkota pirmā spiestuve. “Talsu kalendārs” pirmo reizi iespiests 1903.
gadā, nākamie seko 1904., 1905. gadā u.t.t. – ar pārtraukumiem.
 “Pirmais Talsu almanahs” iznācis 1914. gadā, un “Otrais Talsu almanahs”
– 1924. gadā. Periodika Talsos iznāk kopš 1914. gada (“Telegrammas iz
kara lauka”).
 Pavisam līdz Otrā pasaules kara sākumam šeit izdoti 15 laikraksti un
žurnāli ar dažādiem nosaukumiem: ‘Talsu Avīzes”, “Talsu Balss”, “Talsu
Dzīve”, ‘Talsu Nākotne”, “Talsu Vēstnesis”… Interesants bijis dzejnieka
Viļa Veldres (Friča Gulbja; Jāņa Trimdas) izdevums “`Jaunā Daiņa.
Laikraksts literatūrai, mākslai un gara dzīvei” - izdevums iznācis 1934.
gadā un, diemžēl, piedzīvojis tikai sešus numurus.

57.  Pēc pagasta skolas iestājos Talsu pilsētas skolā. Tā bija īsta rusifikācijas
iestāde, bet ar diezgan krietniem skolotājiem. Mans tēvs bija pārdevis
ienesīgo Brūžnieku saimniecību, mēs pārcēlāmies uz Talsiem, kur tēvs
uzcēla savu mājiņu un turpināja savu amatu. Kaislīgi pieķēries mašīnām,
viņš nopirka vēl kuļammašīnu un rudeņos brauca apkārt, veicot
apkulšanas darbus vairākos pagastos. Jaunā dzīve bija lielā mērā dibināta
uz parādiem, tāpēc tēvs nevarēja man solīt līdzekļus tālākai izglītībai.
Zināju, ka būs jāapmierinās ar pilsētas skolu un tālāk jāsitas uz priekšu
paša spēkiem. Bet es taču biju nācis no celmlaužu cilts!
 No skolas gadiem Talsos manī visdziļākos iespaidus atstājuši 1905. gada
notikumi. Revolūcijas dienās pirmajās sadursmēs ar pilsētā
novietotajiem dragūniem tautas sajūsma sita augstu vilni. Tad –
muižnieku vadītā soda ekspedīcija, pilsētas dedzināšana, nemiernieku
tvarstīšana, kara tiesa, nāves sodi...
„Talsi – / Par tevi raudam ar balsi” – tā Rainis savā ‘Virpulī” atsaucās uz
notikumiem, kas plosīja nervus arī mums, vēl diezgan bērnišķīgiem
jauniešiem.

61.  Dramaturģija un teātris – par abām šīm lietām Kārlis
Dziļleja daudz interesējies. Viņš bijis teātru recenzents,
Dailes un Strādnieku teātra direktors (no 1932. gada
novembris līdz 1934. gada maijam). 1934. gada februārī
Kārlis Dziļleja un aktieris Teodors Šmits nokļuva
miertiesā, kas katru sodīja ar piecdesmit latiem vai
četrpadsmit dienām arestā – par to, ka operetes „Ju – Ju”
izrādē izlietots feļetons, un tas nebijis pieteikts policijā…
 Strādnieku teātris izrādīja Dziļlejas dramatizējumu „Ojārs”
(pēc A. Lerha – Puškaiša stāsta, 1930), lugas „Brava čabu!”
(1932) un „Kaķiem vaļu!” (1933).
(Ilgonis Bērsons. Jauns līdums – Dziļleja. Karogs, 1991. Nr. 11/12))

62. Prologs „Ojāra” izrādei
Ojārs runā:
Nāku šurp no senām dienām,
Seno laiku līdzi vedu.
Pasakās un teiku stāstos,
Nostāstos par dižiem ļaudīm
Lieku skanēt senām balsīm:
Runā Kurzeme man mīļā.
Runā Talsu kalni, lejas.
Katrā sētā, katrā laukā,
Katrā kapu uzkalniņā
Ieguldīti sūri mūži:
Rīkstēm pērti, nūjām sisti
Darbinieki klusi vaida.
Rekrūši, kā zvēri ķertie,
Izklaidētie svešos ceļos,
Kauc kā vilki bālās naktīs:
„Zeme, zeme, kur tā zeme,
Māte šūpuli kur kāra,
Tēvs kur pirmā vagā veda?”

63. Tālas audzes gadu simtos
Sauc un vaida, sauc un prasa:
„Bij mums vīri stiprām rokām,
Bij mums vīri gudrām galvām.
Nomākti tie kungu varā –
Nākam, prasām viņu tiesu:
Vai ir laiki atdzimuši,
Kad nav jāiet svešā jūgā
Vergot citiem pāri spēkiem?
Vai ir laiki atdzimuši,
Kad iet darbinieki brīvi
Savās gaitās līksmodamies?
Ja vēl atdzimuši nava –
Vedat, vedat tādus laikus!”
----
Ojāra dramatizējumā Dailes teātrī esmu turējies pie šādiem
principiem: 1) pārveidojot episko tēlojumu dramatiskā darbā, saglabāt
veselu stāsta pavedienu; 2) cik to dramatizējums atļauj, pieturēties pie
Lerha – Puškaiša teksta un viņa valodas īpatnībām. Tādā kārtā no
desmit ainām tikai divas pēdējās man nācies patstāvīgi konstruēt,
būtiski arī neatejot nost no Lerha – Puškaiša stāsta pavediena. (K.
dziļleja laikrakstā „Sociāldemokrāts” 1930. gada 5. septembrī)

66. Arnolds Auziņš. Krišjāņa Barona mātei Valpenes kapos.
īsu brīdi paklusēsim –
garos gadusimtos krāta,
te, zem smilšu segas vēsās,
tautas dziesma apglabāta.
Nē! Nav dziesmai mūža mājas,
vienmēr dzīva celsies dziesma!
Te guļ dziesmas zinātāja,
labu vārdu teicējiņa.
Baltā māte, saldu dusu!
Aiziet dēls, bet paliek slava.
Mātes šūpļa dziesmā klusā
slēpjas nemirstība tava…
--
“Man joprojām ausīs skan stabule. Stabule skanēja, kad gājām Valpenes kapsētā pie
baltā krusta, kuru dēls savai mātei atveda no Pēterpils. Stabule skan, un mēs
stāvam pie baltā krusta. ŠE DUS DIEVA MIERĀ EŅĢELE BARON. Dainu tēva
māte. Sākums. Atnākšana pie saknēm”. (Ēriks Hānbergs, “Dzimtenes Balss”, 1985, Nr. 38)

72. ***
Liec sapni pie zemes:
Tur dziļākie avoti tek.
Lai uzspulgo zilbaltā debess
Un krūtīs jauns sapnis deg.
***
Negaidīt brīnumus, mirkļus tvert,
Izraut no mūžības plašās telpas,
Laiku kā dzirkstošu sulu dzert.

74. Plūst mīlestības upe
no aizlaikiem kupla –
vienā mūžā to neizmērot:
no strautiem un urgām
gar ievāju skurbu,
caur krāču burzgām
un saulainām sērēm…
Un vasara svelmo
un liepziedos medo,
līdz ziema klāj ledu…
Bet dzīlē
sirds avots vēl vird.

75. Ir tādas vietas uz zemes,
kur cilvēks ar savu dvēseli
aci pret aci tiekas.
Ir pasaulē tādas vietas,
kaut arī tālu no mājām –
bet uz šīm vietām
ir jāiet,
Ir cilvēki tādi uz zemes,
kuru acīs dvēseles tiekas,
kuru acis nav cietas –
pie tādiem cilvēkiem jāiet…

76. 1961. gada 11. septembris
Atkal un atkal tik daudz ciešanu – to gandrīz nav iespējams izturēt. Un tomēr
es biju gandrīz laimīga, redzot krāšņu septembra rītu – pakalni laistījās zaļā un
zeltā, agras miglas vāli cēlās pretī saulei. Visas sejas, kuras redzēju pa ceļam,
likās laimīgas un priecīgas būt dzīvas šādā dienā. Taču stundu vēlāk es vēlējos
nomirt. Dieva un Dabas skaistums manā sirdī tika nogalināts – es tiku sodīta
par vēlmi būt laimīgai…
22. decembris
Vēl aizvien es turu rokā sapni,
vēloties to nesapņot…
Es ietiepos –
sapnis pārvērtās īstenībā
un es kļuvu par vīziju...
24. decembris
Dažreiz ar miega pirkstiem
es pieskaros debesīm
un meklēju
meklēju...?

79.  Talsos pagaidām nav Aleksandra Pelēča vārdā nosauktas ielas, taču
apliecinājumam, ka dzejnieks nav aizmirsts, pilsētas dome un Latvijas
Rakstnieku savienība 2000. gadā, atbalstot Talsu galvenās bibliotēkas
ierosinājumu, iedibinājusi A. Pelēča vārdā nosauktu literāru prēmiju, ko
ik otro gadu (dzejnieka dz. dienā 10. aprīlī) piešķir “par mākslinieciski
augstvērtīgiem darbiem prozā, dzejā publicistikā, literatūrzinātnē, kas veltīti talsu pilsētai
un novadam, kā arī par ieguldījumu A. Pelēča daiļrades pētīšanā un popularizēšanā”.
 Arī 1982. gadā Rojā iedibinātā PASTARIŅA PRĒMIJA izturējusi gan laika
pārbaudi, gan finansiālas grūtības. Prēmiju Rojas pagasta padome kopā ar
Rakstnieku savienību katru otro gadu E. Birznieka – Upīša dzimšanas dienā (6.
aprīlī) piešķir par mākslinieciski augstvērtīgu darbu latviešu bērnu literatūrā.
Prēmiju saņem ne tikai rakstnieks/ dzejnieks, bet arī kāds bērnu grāmatu
mākslinieks.
 (Jautājumam kāda Pastariņa prēmijai saistība ar mūsu, nevis Tukuma novadu, atbilde ir pavisam
vienkārša: dzirciemnieks Ernests Birznieks – Upītis kopā ar savu pelēko akmeni un Engures ezera
kontūrām agrāk ietilpuši Talsu apriņķa administratīvajās robežās; bez tam rakstnieks arī
kādu laiku pavadījis mūsu novadā kā mājskolotājs)

82.  RŪDOLFS vom BERGE – dzimis 1775. gadā Breslavā (Polija; tagad: Vroclava; sens
tirdziniec. centrs, Hanzas pilsēta). Studējis jurisprudenci Breslavā, Frankfurtē un
Erlangā. 1803. gadā devies uz Krieviju. Nokļuvis Latvijā; Liepājā piebiedrojies klejojošu
aktieru trupai un uzstājies ar Bergera vārdu. Vēlāk 5 gadus strādājis par mājskolotāju
Pūņu kunga Zasa ģimenē. Vēlāk gandrīz 10 gadus uzturējies talsos pie sava drauga,
mācītāja Amendas, sarakstīdams tur lielāko daļu savu darbu. 1820. gadā atgriezies
Breslavā, kur arī 1821. gadā miris.
Darbi: dzeja un proza (vācu val.) Kurzemes un Vācijas periodikā. Atstājis vairākus
manuskriptus: traģēdijas un operu libretus.
 ZIGFRĪDS BERGENGRĪNS – dzimis 1901. gadā Rīgā, bet uzaudzis Talsos, nodzīvodams
šeit apmēram piecpadsmit savus mūža gadus. Vēlāk dzīvojis Vācijā.
DARBI vācu valodā, taču vienā no tiem Bergengrīns atveido Talsus 1919. gadā).
 BERNHARDS VILHELMS BĪNEMANS – dzimšanas gads = ? Miris ap 1730. gadu. Bijis
mācītājs Zemītē, bet no 1716. gada – Spārnē (Spārē). Iztulkojis latviešu valodā ap 100
baznīcas dziesmu. Rakstījis dzeju; Sacerējis dzejojumu, kas saturiski vēršas pret dzeršanu
un netikumu: “Tev sūdzam, visu valdīgs Dievs”.

83.  ĢERTRŪDE von den BRINKENA – dzimusi 1892. gadā Briņķu Pedvālē, kur pavadījusi
laiku līdz saviem pusaudzes gadiem (arī Jaunpagastā). Skolojusies un literārās gaitas
sākusi Jelgavā un Tērbatā. Vēlāk dzīvojusi Tukumā, bet sava mūža lielāko daļu pavadījusi
Vācijā un Austrijā, kur guvusi literārus panākumus un nozīmīgas literāras balvas. Uz
Austriju dzejnieci „aizprec” Austrijas profesors V. Šmīds – Kovarciks. Tas, ka Ģertrūre von
den Brinkena ir kurzemniece, jūtams viņas dzejā, balādēs un romānos. Viņas dzeja par
Kurzemi pieskaitāma vācbaltiešu dzejas zelta fondam. Uzsverot piederību Pedvālei,
Jelgavai un Tukumam, dzejniece pauž piederību visai Kurzemei. Svešzemēs dzejniecei
iznākuši vairāki dzeju krājumi, taču latviešu lasītājiem plašākās aprindās bijusi līdz šim
nepazīstama, jo darbi nebija tulkoti. Literatūrzinātniece Māra Grudule dzejnieces
balādes skanīguma ziņā pielīdzina Viļa Plūdoņa balādēm, bet atdzejotājs Valdis Bisenieks
uzskata, ka viņas dzejai piemīt „rainiski grods mērķtiecīgums”.
Pašlaik notiek dzejnieces atgriešanās – ar tēlnieka Ojāra Feldberga piemiņas akmens
atklāšanu Pedvālē un ar tuvinieku radītu izstādi Pedvālē 1996. gadā, kam sekoja Tukuma
muzeja organizētas izstādes Tukumā un Durbes pilī.
2012. gadā Tukuma muzejs sarūpējis un izdevis Ģertrūdes fon den Brinkenas dzeju
grāmatu „Kad mājās nāc”, kur vairāki literāri spēcīgi un mākslinieciski augstvērtīgi dzejoļi
mūsu pusei; „Zaudētā dzimtene”, „Kurzeme”, ‘Muiža Kurzemē”, „No katras bērnības”,
„Brink – Pedvāle” u. c.
 EMMA DIFŌ – dzimšanas gads nav zināms; Talsos dzīvojusi līdz 1901. gadam. Mirusi
Rīgā. Bijusi romānu un noveļu rakstniece; darbi iespiesti Jelgavā 1879. gadā, Rīgā 1882.
gadā, Berlīnē 1887. gadā. darbus parakstījusi ar pseidonīmiem. Bijusi apdāvināta un veikla
stāstniece.

84. Manā Pedvālē, Brink-Pedvālē Zināja to mani vecāki:
Dievs un pasaule vēl kopā bija. lielākas par to, kas māc, ir domas.
Skaitot tur nav skaitļi jāmeklē, Žogotam ir žogi tīkami -
un tais traukos, kas mums dvēselē, svētlaimīgs, kas mīlē dzimteni,
mazliet mūžības diendienā lija. turpu tiekdamies no katras jomas.
Mūsu rotaļas bij’ pasakas, Lai kur klīdusi es pasaulē
bezgala dziļš bij’ katrs piedzīvojums. Garām draugiem, kas man
Apakšā tiek takas tekātas, ceļā māja,
augšā sidrabrakstos rakstītas Dieva gaišais tēls vēl nebālē
vēstis – paša Dieva pareģojums. manā pedvālē, Brink- Pedvālē,
Parka celiņus un parketu kad caur istabām viņš
klusums rimts bez svētku dejām klāja. zvaigžņots gāja.
Kam lai sev mēs laimi prasītu?
Iziedams caur katru istabu,
Dievs iknakt pie manas gultas stāja.

85.  GEORGS FRĪDRIHS FIRKSS – dzimis 1782. gadā Nogales muižā, miris 1843.
gadā Teplicā. Studējis Jēnā un Leipcigā, apceļojis Vāciju, Šveici un Franciju.
Rakstījis literārus darbus, tie visi ir vācu valodā iznākuši ārvalstīs.
 ELIZABETE GĒRKE – dzimusi 1888. gadā Talsos; aptiekāra meita. Līdz
septeiņpadsmitajam mūža gadam izglītojusies mājās. Apceļojusi Vāciju un
Šveici. Mācījusies glezniecību un mūziku Minhenē, pēc tam turpinājusi
mūzikas studijas pie profesora Breithaupta Berlīnē. Arī studiju un ceļojumu
laikā pamatā dzīves vieta joprojām bijuši Talsi. Kā apdāvināta liriķe un bērnu
lugu rakstniece bijusi pazīstama aiz Latvijas robežām. Izdoti daudzi dzeju un
lugu krājumi; latviski tulkoti pavisam nedaudzi Gērkes darbi. Par dzejnieci savā
laikā rakstījusi Zenta Mauriņa („Kurzemes Vārds”, kādā no 1925. gada
numuriem).
 LEBERECHTS GREINERTS – laikā no 1887. gada līdz 1890. gadam bijis Talsu
vācu draudzes mācītājs. rakstījis un izdevis darbus par baznīcas tēmām, taču
uzrakstījis arī vēsturisku drāmu, kas izdota 1910. gadā Tērbatā.
 KRISTOFS HARTMANS – dzīveslaiks: 1746. – 1815. g. Studējis teoloģiju
Greifsvaldē. No 1783. gada bijis Stendes mācītājs. izdoti divi darbi, saistīti ar
reliģiskām tēmām.
 BENEDIKTS von HEIKINGS – dzīveslaiks: 1688. – 1767. g. Bijis Oksles muižas
īpašnieks, jurists un Kurzemes valstsvīrs. Bijis Kandavas pilskungs un vēlāk
Jelgavas virspilskungs. rakstījis un izdevis darbus vācu valodā.

86. Par Daces Kristbergas grāmata „No Renču ciema līdz Stendei”:
“Lasot nezinu, smieties vai raudāt. Šī ir vienīgā savas vietas apzināšanas
grāmata, kas ilgi gaidīta un beidzot ieraudzījusi dienas gaismu! Taču…
Lasu: “Bungu kapos apglabāti daudzi Stendes skolotāji, kuri ar savu
ilggadējo darbu un personību spēku veidojuši veselas stendenieku
paaudzes”. Un tālāk nosaukti: Ozoliņa, Veidemane, Talle, Viduce, Reivīte...
Autore (vietējs cilvēks , zinātājs!) nav pat papūlējusies pielikt klāt
personvārdu, un tad iznāk gluži kā piesauktu govis ganībās... Tā nedrīkst būt
nevienā vietas un nevienā vēstures grāmatā; tāds garāmskriešanas un
paviršības efekts. Kā tās tālākās paaudzes atšifrēs precīzi nepasacīto? Jeb vai
Ozoliņas māte savā laikā meitai bija aizmirsusi iedot vārdu? Vārds ir lepnuma
zīme — tas jāpiemin. Sevišķi cilvēkam, kurš dara radošu darbu, kurš
atpazīstams publiski. Kas tad vēlāk sasies tos atmiņu paviršos diedziņus, ja paši
novadnieki tā jokosies? Tāpēc domāju, ka Stendes grāmatas autorei
vispirms vajadzēja nopietni meklēt un meklēt, rakties pagātnē,
sarunāties ar cilvēkiem – tā taču NEVAR būt, ka skolas vēsturē neviens
NEZIN, kādi personvārdi bijuši skolotājām Ozoliņā, Veidemanē, Tallēm…
Citādi te tas rezultāts iznācis tā vienaldzīgi, bezpersoniski un… šā tā…

87. Turpat pateikts, ka Bungu kapsētā apglabāts Adamovičs – un tas
arī viss.
Dace Kristberga laikam būs tomēr no Preiļiem, ja nezina, ka
mūsu puse pilna gan ar Adamovičiem, gan Dinsbergiem,
gan Ermanbrikiem un Brusubārdu uzvārdu , un ka tāpēc vien
(par cieņu pat nerunājot!...) tomēr vajadzēja sevi vismaz tik
daudz apgrūtināt, lai PIEMESTU uzvārdam klāt
vēl mirklīti laika, kas prasa personvārda uzrakstīšanu.
Šī Stendes grāmata līdz ar to ir gandrīz kā tāds... vējazieds.
Nesaprotu, kāpēc tad tā grāmata iznākusi?
Ja autore gribēja caur to pašapliecināties, tad tas izdevies – taču
ar mīnusa zīmi. NOTEIKTI nevaru no šīs grāmatas “izvilkt ārā”
zināšanai sakarīgus materiālus par Stendes pašu lielāko bagātību –
personībām, kas saistās ar vietu”. Visā cieņā, T. I.

92. Literāras stundas par
 Ansi Lerhu – Puškaiti
 Krišjāni Baronu
 Krišjāni Valdemāru
 Kārli Mīlenbahu
 Ernestu Dinsberģi
 Sarunas par novada folkloru un folkloras vācējiem
 Sarunas par tāmisko dialektu un kursas senajiem vārdiem (arī slaidrāde)
 Sarunas / stāstījumi / noskaņu stundas par novada literātiem
Aleksandru Pelēci,
Moniku Zariņu,
Gati Krūmiņu,
Jāni Dimantu
 Ar literatūru un literārām personībām saistītās vietas un notikumi
Talsu pilsētā (arī slaidrāde)

93. Es pakūru uguntiņu
TALSU, DUNDAGAS un ROJAS novadu DIŽĻAUŽU
biogrāfiskā vārdnīca
(cilvēki, kuri ar savu radošu darbu darījuši Talsu un novada vārdu
atpazīstamu pārnovados un ārpus Latvijas)