Pirmā bruņotā sadursme 1918. g. 24. dec.
•Als PPT, PDF herunterladen•
0 gefällt mir•854 views
1918. gada 24. decembrī pir Drabešu muižas notika Cēsu rotas izlūku grupas sadursme ar Sarkanās Armijas izlūkiem.
Empfohlen
Weitere ähnliche Inhalte
Mehr von Cesis Battlefield
Mehr von Cesis Battlefield (11)
Pirmā bruņotā sadursme 1918. g. 24. dec.
- 1. Latvijas Atbrīvošanas kara pirmā bruņotā sadursme ĒVALDS KRIEVIŅŠ atvaļināts pulkvežleitnants Drabeši 2013
- 3. Vidzemes kara apgabala priekšnieks Pulkvedis Jānis Apinis LKOK 3/7 Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks LKOK nr.3/83 Cēsu rotas komandieris Poručiks Jānis Puriņš LKOK Nr. 3/6
- 5. 23. Decembrī pulkvedis Apinis apakšpulkvedis Kalpaks 45 vīri, viens vācu ložmetējs MG08 viens pajūgs
- 9. Padomju Krievijas Strādnieku un Zemnieku Sarkanā Armija (RKKA)
- 13. Poručiks Artūrs Jansons Praporščiks Gustavs Mežulis Praporščiks Jānis Ezeriņš Podporučiks Jānis Bambis Praporščiks Kārlis Līkums
- 14. Kalibrs 7.92x57 Mauser Svars Ložmetējs 26.5 kg ūdens 4 kg Balsts 38.5 kg Lenta 250 patr Uguns 450 šāv/min Tālums 400 - 2000 m MG08 Maxim
- 15. Vāveres krogs
- 16. Vāveres krogs
- 24. Drabešu muiža Orientieris 1 Mērķis Or. 2 Or. 4 Or. 3
- 27. . 144 .138 147.
- 36. Stacija „LIGAT” no 1891. gada 26. novembra līdz 1924. gadam. 1944. Gada 26.septembra vakarā aizdedzināta un uzspridzināta.
- 37. Griķu krogs? Griķu krogs pie Vangažiem. Tagad alus darītava un krogs “Pie brāļa”
Hinweis der Redaktion
- 20. decembrī no Madonas praporščika Jāņa Ezeriņa (LKOK Nr. 3/114) vadībā ieradās seši karavīri. Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus. Saņemot no vāciešiem un bēgļiem pretrunīgas ziņas par “sarkano” spēkiem, pulkvedis Apinis tomēr mēģināja organizēt Cēsu pils un Ieriķu stacijas aizsardzību. Apakšpulkvedis Kalpaks un rotas komandieris poručiks Jansons pret to kategoriski iebilda. Pulkveža nodomu neatbalstīja arī pilsētas galva Longins Ausējs, aizbildinoties ar iedzīvotāju noskaņojumu un nevajadzīgajiem postījumiem, kas pavadītu kauju. Arī vācu dzelzs brigādes (Eiserne Brigade) komandierim pulkvedim Kummem (Oberst Kumme) nebija ne mazākās vēlēšanās ar savām vienībām iesaistīties kaujās ar “sarkanajiem”. Pulkvedis Apinis par rotas komandieri Jansona vietā iecēla poručiku Jāni Puriņu. Poručiks Jansons kļuva par izlūku vada komandieri.
- 23. decembrī pēc pusnakts pulkvedis Apinis un apakšpulkvedis Kalpaks kopā ar Cēsu rotas palikušajiem 45 vīriem un vienu vācu ložmetēju MG08 ar vienu pajūgu no pils, lai maldinātu “sarkanos”, pa Gaujas ielu devās uz Meijermuižu it kā lai tālāk pa Līgatnes ceļu nokļūtu uz Rīgas šoseju. Rota pāri laukiem cauri Līviem devās Cēsu - Āraišu ceļa virzienā, lai caur Drabešiem izietu uz Rīgas šoseju un tālāk uz Ieriķiem, kur cerēja savienoties ar vācu Dzelzs brigādes vienībām. Rota sekmīgi ieradās Ieriķos, kur izvietojās Ieriķu krogā. Vācu daļas turpināja atkāpties uz Rīgu, Praporščiks Bernhards Einbergs (dzimis 1893. g. 23. janvāri Rīgā, LKOK nr.3/680) atjaunoja pārrautos sakarus ar vācu dzelzs brigādes štābu, vēlāk atjaunoja sakarus pie Līgatnes, tā glābdams Cēsu rotu no briesmām un aizturēdams lielinieku pēkšņu ielaušanos galvaspilsētā. .
- Rota sekmīgi ieradās Ieriķos, kur izvietojās Ieriķu krogā. Vācu daļas turpināja atkāpties uz Rīgu, Praporščiks Bernhards Einbergs (dzimis 1893. g. 23. janvāri Rīgā, LKOK nr.3/680) atjaunoja pārrautos sakarus ar vācu dzelzs brigādes štābu, vēlāk atjaunoja sakarus pie Līgatnes, tā glābdams Cēsu rotu no briesmām un aizturēdams lielinieku pēkšņu ielaušanos galvaspilsētā. .
- 17. decembrī Pēteris Stučka kopā ar J. Daniševski un J. Lencmani izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās. 18. decembrī Cēsu apriņķa priekšnieks kapteinis J. Eiza nosūtīja telefonogrammu par Valkas krišanu un paniku Cēsīs. Ziņas par to. ka „sarkanie” ieņēmuši Valku un ir izveidota Padomju valdība radīja satraukumu visos sabiedrības slāņos un Cēsīs sākās liela rosība. Vācieši turpināja sava karaspēka un mantu evakuāciju, daudz nepievēršot uzmanību satraukumam pilsētā. Vācu kareivji turpināja iztirgot ieročus un kara materiālus. 19. decembrī lielinieki izveidoja savu komiteju un sāka gatavoties varas pārņemšanai.
- 22. decembrī „sarkanie” bez kaujas iegāja Valmierā un pa lielceļu un dzelzceļu turpināja virzīties uz Rīgu
- 24. decembrī 4. latviešu strēlnieku padomju pulks no Cēsīm turpināja virzīties Rīgas virzienā. Pulkvedis Apinis nolēma, ka vienīgās ragavas ar ložmetēju un apkalpi ir jāsūta atpakaļ uz Drabešiem, lai aizkavētu „sarkano” kustību un nodrošinātu rotas mierīgu atkāpšanos uz Līgatni. Grupa paņēma tikai vācu šautenes „mauzerus”, iekrāva ragavās ložmetēju, patronas, rokas granātas. Pistoles un revolveri palika katra paša ziņā- kaujā no tiem nebūtu nekāda labuma, bet līdz tuvcīņai nedrīkstēja nonākt, bet, ja nu tomēr- tai palika granātas.
- Poručiks Jansons no rotas sastāva izvēlējas četrus pieredzējušus karavīrus- frontiniekus. poručiks Artūrs Jansons, podporučiks Jānis Bambis, praporščiks Gustavs Mežulis, kas vēlāk kļuva par Latgales partizānu pulka ložmetēju rotas komandieri, praporščiks Jānis Ezeriņš, praporščiks Kārlis Līkums.
- Brīvprātīgie nāca ar saviem ieročiem un munīciju, pirka vai iemainīja no aizejošajiem vāciešiem, kā arī konfiscēja civiliedzīvotājiem. Decembra sākumā rotas rīcībā jau bija 2 ložmetēji ar munīciju un strēlnieku ieroči. Vienības kodolu veidoja bijušie virsnieki un unteroficieri, kas bija karojuši pasaules kara frontēs, piedzīvojuši revolūciju un baudījuši lielinieku varas labumus Krievijā. Decembra vidū no Rīgas atsūtīja 120 šautenes, 2 patšautenes un munīciju, ko pavadīja astoņi studenti.
- Uzmanīgi virzoties tālāk grupa nonāca līdz muižas centram. Arī tur viss bija kluss. Tālāk grupa pa ceļa malām virzījās kājām, ragavas sekoja drošā attālumā. Šautenes bija šaušanas gatavībā... Ložmetēju ragavās uzstādīt nebija jēgas- zirgs pēc pirmajiem šāvieniem noteikti satrakotos un ragavas apgāztu. Tāpēc frontinieki paļāvās uz savu pieredzi un veiksmi.... .
- No vējdzirnavām jau bija dzirdams troksnis lejā pie Āžu kroga- zviedza zirgi, šķindēja spaiņi.
- Tātad „sarkano” jātnieku izlūki nesen bija apstājušies pie kroga, droši vien pūtināja zirgus un apskatīja apkārtni. Viss bija mierīgi. Pēc vāciešu aiziešanas iedzīvotāji vēl nezināja, kad atnāks latvieši vai krievi, baumas izplatījās lēni. Pie kroga rosījās daži vietējie, apsveicinājās ar latviešiem un skaļi sarunājās. Vācieši un krievi beidzot bija prom! Jansona grupu vietējie nebija pamanījuši.... un arī nezināja, ka latviešu strēlnieki ir Āraišos... tas „balto” izlūkus glāba.
- Lai nokļūtu Ieriķos, „sarkanie” varēja iet pa Cēsu – Rīgas un muižas- Rīgas ceļiem. Cēsu- Āraišu- Rīgas ceļš bija bīstamāks, jo veda pa ieleju. Muižas ceļš gāja pa kalna muguru un nodrošināja labu redzamību visos virzienos, tāpēc bija drošāks un arī īsāks.
- Lai nokļūtu Ieriķos, „sarkanie” varēja iet pa Cēsu – Rīgas un muižas- Rīgas ceļiem. Cēsu- Āraišu- Rīgas ceļš bija bīstamāks, jo veda pa ieleju. Muižas ceļš gāja pa kalna muguru un nodrošināja labu redzamību visos virzienos, tāpēc bija drošāks un arī īsāks.
- Nākot pa muižas ceļu, pretiniekam vismaz 500 metri pa aleju bija jāvirzās pa klaju lauku, pāri ieplakai, kuru šķērsoja grāvis ar šauru tiltiņu un tālāk pret kalnu. Pretiniekam bija jāvirzās pa muižas ceļa aleju, lejup pa nogāzi, visu laiku paliekot ložmetēja uguns laukā. Alejas koki tikai traucētu zirgiem un tie radītu sajukumu. Koki nesniegtu pilnīgu aizsegu, bet kustību uz priekšu traucētu grāvis un tilts. Jātniekiem šādā „maisā” izredžu iziet sveikā praktiski nebija Ja arī izdotos šķērsot ieplaku, uzbrukums būtu vērsts pret kalnu. Bīstamākais notikumu pagrieziens varētu būt, ja pretinieks šķērso ieplaku pa kreisi no alejas un turpina virzīties tās aizsegā... bet tas bija maz ticams, un tādam manevram būtu vajadzīgi lielāki spēki....
- Ja pretinieks nāktu pa šoseju no Pleskavas puses, tad apmēram 200 metru attālumā šoseja gāja cauri ierakumam, tālāk, Pleskavas virzienā, sekoja strauja nogāze, veidojot sava veida pudeles kaklu. Tiklīdz jātnieki parādītos – ložmetēja kārtas tos atsviestu atpakaļ nogāzē. Izvērsties kaujai arī nebūtu iespējams – priekšā klajš lauks, apiešana arī būtu apgrūtināta. Nekas cits neatliktu, kā censties uzsākt apšaudīšanos līdz palīgspēku pienākšanai.
- Ložmetēju uzstādīja ar tādu aprēķinu, lai varētu šaut gan muižas, gan šosejas virzienos. Ložmetēju pielādēja, notēmēja un salika gatavībā rezerves patronu lentes.... Šaušanas attālums bija vairāk nekā labs- apmēram 500 metri pāri klajumam, un nodrošināja maksimālo efektīvo uguni. Uguns sektora robežas – orientieri- pa kreisi- slaida lapegle, pa labi- muižas saimniecības ēka. Galvenais- ar uguni neļaut pretiniekam novirzīties pa kreisi- alejas aizsegā, bet dzīt to atpakaļ un pa labi- klajumā.
- Lai nodrošinātu Cēsu rotas sekmīgu atiešanu, poručiks A. Jansons ar četriem karavīriem un ložmetēju MG08 ragavās devās atpakaļ uz Drabešu muižu, kur ieņēma pozīcijas muižas parkā, pārskatot ceļu krustojumu pie Āžu kroga. Ložmetēja apkalpē varēja būt bijušie krievu armijas virsnieki – frontinieki: kara ierēdnis Gustavs Mežulis, kas vēlāk kļuva par Latgales partizānu pulka ložmetēju rotas komandieri, podporučiks Jānis Bambis, praporščiks Jānis Ezeriņš, praporščiks Kārlis Līkums (dzimis 1896. g. 29. septembrī Cēsīs., LKOK nr.3/741)
- Drīz vien muižā bija dzirdams jātnieku nodaļas troksnis... „Sarkano” izlūki nemaz neslēpās un jutās droši- vietējie taču tos sagaidīja kā savējos! Neviens arī nebija pamanījis „baltos”... jo bija droši, ka tie ir aizlaidušies uz Rīgu. „
- Sarkano ” komandieris tālskatī pārskatīja pretī esošo kalnu, bet neko aizdomīgu nepamanīja, jo „balto” ložmetējs bija labi nomaskēts... Jātnieki pa pāriem bezrūpīgi virzījās pa aleju uz tilta pusi. Kad nodaļa bija sasniegusi nogāzes vidu poručiks Jansons nospieda sprūdu...lēni virzot stobru uz labo pusi.... Ložu kārta nopļāva lapegles stumbru un kapāja alejas kokus... Pārsteigtie zirgi slējās pakaļkājās un rāvās uz sāniem, nometot jātniekus un radot sajukumu...
- „Nolādēts, tie tomēr ir latvieši!” droši vien nodomāja poručiks un lēni virzīja stobru pa labi. Ložu kārta nopļāva lapegles stumbru un kapāja alejas kokus...
- Pēc dažām minūtēm ragavas izbrauca uz šosejas seguma... Šāvienu dārdoņas uzbudinātais zirgs metās auļos... Kādu brīdi varēja būt mierīgi- vajātāji nesekos. Nemanāmi izbrauca cauri Ieriķiem. Tur droši vien bija dzirdējuši šāvienu troksni... Ragavas traucās tālāk uz Līgatnes stacijas pusi.... ceļš bija vientulīgi tukšs.
- 24. decembra vakarā latviešu strēlnieku izlūki ieņēma Ieriķus un Ramocki (Ieriķu) staciju. 26. decembrī pie stacijas notika “sarkano” strēlnieku sadursme ar Rīgas baltvvācu zemessargu bruņotā vilciena triecienrotu, kas atkāpās uz Līgates (Līgatnes) staciju. Uzdevums bija izpildīts. Bez asinīm. Ar divām ložmetēja lentām „sarkano” straujā kustība uz priekšu bija apturēta, to izlūki Ieriķu stacijā ieradās tika vakarā, tumsā. Bruņotā vilciena kustība bija kavēta, jo Cēsu rotas karavīri bija sabojājuši tiltu un sliedes.... Atelpa bija iegūta. Cēsu rota netraucēti sasniedza Siguldu, kur atrāvās no Dzelzs brigādes.